Indonēziešu valoda
Indonēziešu valoda (id) ir Indonēzijas oficiālā valoda. Indonēziešu valoda ir standartizēta malajiešu valodas Sumatras salas austrumos un Malakas pussalas dienvidos runātu dialektu forma. Indonēziešu valodu prot vairākums no 240 miljoniem Indonēzijas iedzīvotāju, kas to padara par vienu no visvairāk runātajām valodām pasaulē, tomēr vairumam iedzīvotāju dzimtā valoda ir kāda cita no malajiešu saimes valodām (visbiežāk javiešu valoda). Indonēziešu valoda ir salīdzinoši viegla, jo tai ir vienkārša gramatika un izruna.
Līdz 18. gadsimtam indonēziešu valoda nav nodalāma kā atsevišķa vienība, un arī sekojošajos gadsimtos tās galvenā atšķirība bija tehniskajos terminos, kurus Indonēzijā aizguva no holandiešu, bet Malaizijā no angļu valodas.
1928. gadā nacionāli noskaņotais Otrais jaunatnes kongress aicināja visur lietot indonēziešu valodu kā līdzekli cīņai pret holandiešu koloniālismu, vērtējot Indonēzijas daudzvalodību kā šķērsli saviem centieniem. Nīderlandes varas iestādes pret to tieši neiebilda, jo pašas necentās izplatīt savu valodu ārpus vietējās elites grupas.
1945. gadā Indonēzija pasludināja neatkarību un indonēziešu valoda kļuva par valsts valodu, lai gan tā bija dzimtā valoda tikai 5% iedzīvotāju (javiešu valoda — ap 45%, sundu valoda — ap 15%). Jau 1942. gadā līdz ar japāņu okupāciju sākās valodas tīrīšana no holandiešu aizguvumiem.
Pēdējās desmitgadēs novērojama indonēziešu valodas nodalīšanās no malajiešu valodas, jo pirmajā ieplūst daudzi vārdi no vietējām valodām. Pašlaik abu valodu runātāju saziņa vēl ir iespējama, bet apgrūtināta.
Indonēzijas varas iestādes visu laiku veikušas indonēziešu valodas dominēšanas politiku, cenšoties pilnībā izspiest vietējo tautu valodas no publiskās sfēras un īpaši no rakstiskās lietošanas. Tomēr lauku rajonu sadzīvē tās loma joprojām ir neliela. 2010. gadā mājās to lietoja mazāk kā 20% indonēziešu. Dažādu avotu skaitļi par to, cik indonēziešu lieto šo valodu kā pirmo, svārstās starp 8 un 20 procentiem. Jauniešu vidē attīstījušies žargoni, kuros tiek lietoti angļu, ķīniešu un citu valodu vārdi, kurus transkribē indonēziešu izrunā (kā angļu "please" — "plis"). Liela ietekme uz žargoniem ir Džakartā lietotajai batāvu valodai — kreolizētam malajiešu valodas Džakartas dialektam, kurā ir daudz aizguvumu no eiropiešu, ķīniešu un arābu valodām un kurš tiek lietots Džakartas TV pārraidēs.
Līdz 18. gadsimtam indonēziešu valoda nav nodalāma kā atsevišķa vienība, un arī sekojošajos gadsimtos tās galvenā atšķirība bija tehniskajos terminos, kurus Indonēzijā aizguva no holandiešu, bet Malaizijā no angļu valodas.
1928. gadā nacionāli noskaņotais Otrais jaunatnes kongress aicināja visur lietot indonēziešu valodu kā līdzekli cīņai pret holandiešu koloniālismu, vērtējot Indonēzijas daudzvalodību kā šķērsli saviem centieniem. Nīderlandes varas iestādes pret to tieši neiebilda, jo pašas necentās izplatīt savu valodu ārpus vietējās elites grupas.
1945. gadā Indonēzija pasludināja neatkarību un indonēziešu valoda kļuva par valsts valodu, lai gan tā bija dzimtā valoda tikai 5% iedzīvotāju (javiešu valoda — ap 45%, sundu valoda — ap 15%). Jau 1942. gadā līdz ar japāņu okupāciju sākās valodas tīrīšana no holandiešu aizguvumiem.
Pēdējās desmitgadēs novērojama indonēziešu valodas nodalīšanās no malajiešu valodas, jo pirmajā ieplūst daudzi vārdi no vietējām valodām. Pašlaik abu valodu runātāju saziņa vēl ir iespējama, bet apgrūtināta.
Indonēzijas varas iestādes visu laiku veikušas indonēziešu valodas dominēšanas politiku, cenšoties pilnībā izspiest vietējo tautu valodas no publiskās sfēras un īpaši no rakstiskās lietošanas. Tomēr lauku rajonu sadzīvē tās loma joprojām ir neliela. 2010. gadā mājās to lietoja mazāk kā 20% indonēziešu. Dažādu avotu skaitļi par to, cik indonēziešu lieto šo valodu kā pirmo, svārstās starp 8 un 20 procentiem. Jauniešu vidē attīstījušies žargoni, kuros tiek lietoti angļu, ķīniešu un citu valodu vārdi, kurus transkribē indonēziešu izrunā (kā angļu "please" — "plis"). Liela ietekme uz žargoniem ir Džakartā lietotajai batāvu valodai — kreolizētam malajiešu valodas Džakartas dialektam, kurā ir daudz aizguvumu no eiropiešu, ķīniešu un arābu valodām un kurš tiek lietots Džakartas TV pārraidēs.
Zeme (teritorija)
-
Indonēzija
Indonēzija, oficiāli Indonēzijas Republika (Republik Indonesia), ir lielākā valsts Dienvidaustrumāzijā gan pēc platības, gan pēc iedzīvotāju skaita. Tā atrodas uz 17 508 salām un ir pasaulē lielākā valsts, kas atrodas uz arhipelāga. Pēc iedzīvotāju skaita, kas ir vairāk kā 260 miljoni, Indonēzija ir ceturtā lielākā valsts pasaulē. Indonēzija ir republika, kurā tiek ievēlēts parlaments un prezidents. Indonēzijas galvaspilsēta ir Džakarta. Šī valsts robežojas ar Papua Jaungvineju, Austrumtimoru un Malaiziju. Vēl tuvākās aizjūras kaimiņvalstis ir Singapūra, Filipīnas un Austrālija, kā arī Indijai piederošās Andamanu un Nikobaru Salas. Indonēzija atrodas starp Kluso un Indijas okeānu. Valsts teritoriju šķērso ekvatora līnija.
Valsts ir bagāta ar dažādiem dabas resursiem. Tajā skaitā Indonēzijā ir lielas naftas un dabasgāzes atradnes gan sauszemē, gan jūrā, milzīgas mežu platības, kur var iegūt kokmateriālus, un dažādu derīgo izrakteņu atradnes, piemēram, alvas, niķeļa un vara atradnes. -
Austrumtimora
Austrumtimoras Demokrātiskā Republika ir salu valsts Dienvidaustrumāzijā. Austrumtimora neatkarību pasludināja 2002. gadā. Tā bija pirmā valsts, kas neatkarību pasludināja 21. gadsimtā. Vienīgā sauszemes robeža atdala Austrumtimoru no Indonēzijai piederošās salas rietumdaļas, kura pieder Nusa Tenggara Timur provincei, tāpat kā Aloras sala ziemeļrietumos. Ziemeļos atrodas Vetaras sala un uz ziemeļaustrumiem citas Indonēzijas Maluku provinces salas. Austrālija atrodas dienvidos, Timoras jūras otrā krastā.
16. gadsimta sākumā Timoras salā ieradās portugāļu tirgotāji. 18. gadsimta sākumā salas austrumu daļā tika izveidota Portugāles kolonija. Konflikti ar holandiešiem noveda pie 1859. gada līguma, ar kuru Portugāle atteicās no salas rietumu daļas.