Ģeogrāfiskā karte - Vitebskas apgabals (Vitebsk Oblast)

Vitebskas apgabals ir viens no Baltkrievijas apgabaliem. Tas robežojas ar Mogiļevas un Minskas apgabaliem dienvidos un Grodņas apgabalu rietumos, kā arī ar Lietuvu rietumos, Latviju ziemeļrietumos un Krievijas Pleskavas apgabalu ziemeļos un Smoļenskas apgabalu austrumos.

Ap 6. gadsimtu no dienvidrietumiem tagadējā Vitebskas apgabalā ieceļoja slāvu valodās runājošas ciltis, kas saplūda ar vietējām baltu ciltīm. Iespējams, ka baltu kultūras elements ir bijis tik stiprs, ka vārdā "krīviči" ir saglabājies senāko baltu cilšu pašnosaukums. Senākā rakstiskā atsauce par notikumiem tagadējā Vitebskas apgabala teritorijā atrodama "Pagājušo gadu vēsturē" (sarakstīta ap 1113. gadu), kur saglabājusies ziņa par varjagu apmešanos Polockā 862. gadā. Polockā valdīja norvēģu vikingu cilmes Polockas kņazs Ragnvalds (, 945-978), viņa meita Ragneda (Ragnhilda) un viņas dēls Izjaslavs Vladimirovičs (988—1001), kas tiek uzskatīts par Polockas Rurikoviču dinastijas ciltstēvu. Polockas kņazi tajā laikā pārvaldīja ne vien tagadējā Vitebskas, bet arī Minskas un daļēji arī Grodņas apgabalu teritoriju un konkurēja ar Kijevas lielkņaziem. 986. gadā pēc Konstantinopoles imperatora rīkojuma vikings Torvalds Kodransons uzcēla pirmo Polockas kristiešu baznīcu. Vitebska rakstos pirmoreiz pieminēta 1021. gadā. Polockas kņazs Vseslavs Bračislavičs "Brīnumdaris" (1044-1101) karoja ar Novgorodu un Kijevu, lai padarītu Polocku par vadošo Senkrievijas pilsētu. Pēc Polockas kņaza Vseslava Bračislaviča nāves viņa valstī izveidoja Druckas, Minskas un Vitebskas dalienu kņazistes.

Eimunda sāgā minēts, ka 1041. gadā par Polockas valdnieku kļuva no Norvēģijas padzītais vikings Eimunds, bet ticamāk, ka viņš saņēma valdīšanā tās kaimiņos esošo zemi Daugavas lejtecē (Daugavas līvu zemi (Livoniju) vai Jersikas ķēniņvalsti). 1107. gadā milzīgs Polockas un Vitebskas kņazu karaspēks devās karagājienā, lai pakļautu Zemgali. Pēc hronikas ziņām viņi šajā neveiksmīgajā karā zaudēja 9 000 vīru. 1130. gadā Kijevas lielkņazs Mstislavs Lielais pievienoja Polocku saviem valdījumiem un iecēla savu dēlu Izjaslavu Mstislaviču par Polockas kņazu. 1139. gadā sākās Vitebskas kņazu cīņa par varu Polockā ar Druckas un Minskas kņaziem, kas turpinājās līdz pat 13. gadsimta vidum. 1274. gadā Zelta Ordas hans Mengu-Timurs padarīja Smoļenskas kņazu Gļebu Rostislaviču par savu vasali un arī Vitebska bija spiesta maksāt meslus Zelta Ordas mongoļu valdniekiem.

No 1265. gada Polockas kņazi kļuva par Lietuvas dižkunigaišu vasaļiem, bet 1307. gadā Polockas kņazisti un 1320. gadā Vitebskas kņazisti iekļāva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. 1393. gada par Vitebskas kņazu kļuva nākamais Lietuvas dižkunigaitis Vītauts. 1504. gadā izveidoja Polockas vaivadiju, 1508. gadā Vitebskas vaivadiju Lietuvas dižkunigaitijas, vēlāk Žečpospoļitas kopvalsts sastāvā. Krievijas caristes karaspēks šīs zemes okupēja Livonijas kara (1563—1579), pēc tam Otrā Ziemeļu kara laikā (1654—1667). 1597. gadā Vitebskai piešķīra Magdeburgas pilsētas tiesības. Pēc Polijas dalīšanas apgabalu iekļāva Pleskavas guberņā (1772—1777), Polockas guberņā (1777-1796), Baltkrievijas guberņā (1796—1802), Vitebskas guberņā (1802—1917). Kopš 1921. gada Vitebskas apgabals bija Baltkrievijas PSR, izņemot nelielu daļu (Viļņas apgabala ziemeļos) Polijas Republikas sastāvā. Otrā pasaules kara laikā vācu okupācijas iestādes apgabala rietumdaļu pievienoja Ostlandei kā Glubokojes apriņķi (1941-1944). Kopš 1991. gada neatkarīgās Baltkrievijas Republikas sastāvā.