Maurīcija (Republic of Mauritius)
 |
 |
Maurīcija ir parlamentāra republika, kas sastāv no deviņiem rajoniem. Valsts teritoriju veido Maurīcijas, Rodrigesa, Maskarēnu, Kargadosas-Karahosas, Agalegas sala. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Portluī.
Pirmie cilvēki, kuri ieradās Maurīcijas salā, bija arābu jūrnieki un tirgotāji. Galvenie jūras ceļi bija no arābu valstīm uz Madagaskaru, Āfrikas Austrumu krastu, Indiju un Indonēziju. Maurīcija esot atklāta, kad viesuļvētras laikā kāds arābu tirgotāju kuģis tika aizpūsts līdz salai. Par to liecina 16. gadsimta portugāļu kartes kopija, kurā ir iezīmētas 3 nelielas salas, kuras nosauktas arābu vārdos.
Aptuveni 1507. gadā portugāļu jūrnieks Diogo Fernandess Pereira piestāja Maurīcijā un nosauca to par "Ilha do Cirne", bet salu grupu, kura atradās Maurīcijas tuvumā, — Reinjonu un Rodrigesu — nosauca par Maskarēnu salām kapteiņa Pero Maskarēna vārdā. Taču portugāļus šī sala neinteresēja un viņi tajā nepalika ilgi.
Holandieši ieradās šajā salā 1598. gadā un nosauca to par Maurīciju par godu Orānijas princim Moricam. 1638. gadā holandieši uz salas nodibināja nelielu koloniju, no kuras viņi vāca eboniju un kurā viņi ieviesa cukurniedres, mājdzīvniekus un briežus. Tieši no šīs salas holandiešu jūrnieks Ābels Tasmans devās ceļojumā, kura mērķis bija atklāt Austrālijas rietumu pusi. Pirmā holandiešu kolonija palika Maurīcijā divdesmit gadus. Pēc tam šādi mēģinājumi tika vairākkārt atkārtoti, taču kolonija nekad neattīstījās pietiekoši, lai nestu peļņu, tāpēc holandieši 1710. gadā Maurīciju pameta.
Franči pārņēma salu savā uzraudzībā 1715. gadā un pārsauca to par Francijas salu (Isle de France). 1721. gadā franči dibināja pirmo pastāvīgo koloniju. Tika uzcelti vairāki forti, uzbūvēti ceļi un uzsākta kuģu būvniecība. 1735. gadā salā dzīvoja gandrīz viens tūkstotis cilvēku (ap 200 balto, pārējie — vergi no Āfrikas un Madagaskaras). Ekonomikas galvenais balsts bija cukura ražošana, kurā tika izmantots vergu darbs. Ostas pilsēta Portluī kļuva par jūrniecības un kuģubūves centru. Franču izloksne vai sarunvaloda, kuru izmantoja sarunās ar vergiem un viņu pēctečiem, kļuva par Maurīcijas kreolu valodu, un to turpmāk izmantoja vairums salas iedzīvotāju. Franču valodu turpināja lietot literatūrā un masu medijos.
Napoleona karu laikā Maurīcija kļuva par bāzi, no kuras franču korsāri uzbruka britu tirdzniecības kuģiem. Reidi turpinājās līdz 1810. gadam, kad britu karaliskās flotes ekspedīcija tika nosūtīta, lai sagrābtu salu. Vara pārgāja pie britiem, taču kapitulācijas vienošanās noteica, ka iedzīvotāji saglabā savu zemi un īpašumus, franču valodu un franču likumdošanu kriminālajās un civilprāvās. Sala tika pārdēvēta atpakaļ par Maurīciju.
Šai laikā Maurīcijā jau dzīvoja ap 70 tūkstošiem iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā 50 tūkstoši bija vergi. 1835. gadā verdzību atcēla. Lauksaimniecībā nepieciešamo lēto darbaspēku sāka ievest no Indijas un citām Āzijas valstīm. 1861. gadā Maurīcijā dzīvoja gandrīz 300 tūkstoši indiešu izcelsmes imigrantu. Salā strauji pieauga cukura ražošana un tika uzsākta arī tējas un tabakas kultivēšana.
1968. gadā Maurīcija kļuva par suverēnu valsti Lielbritānijas sastāvā. 1992. gadā tā tika pasludināta par republiku, kas ietilpst Nāciju Sadraudzībā.
