Ģeogrāfiskā karte - Kanāriju Salas (Canary Islands)

Kanāriju salas (es) ir septiņu lielu un sešu mazu vulkāniskas izcelsmes salu veidots arhipelāgs, kas atrodas Atlantijas okeāna austrumos, netālu no Āfrikas ziemeļrietumu piekrastes. Lai gan salas atrodas netālu no Marokas un Rietumsahāras piekrastes, salas pieder Spānijai un ir viens no tās autonomajiem apgabaliem. Kanāriju salu kopējā platība ir 7493 km2, tas ir trīspadsmitais lielākais Spānijas autonomais apgabals.

Kanāriju salas ir vistālākais jaunās Eiropas punkts, tās no Āfrikas kontinenta rietuma piekrastes šķir 108 kilometri, bet no Spānijas salas atrodas aptuveni 1500 kilometru attālumā. Arhipelāgs sastāv no šādām salām kā Tenerife, Fuerteventura, Grankanārija, Lansarote, Palma, Gomera un Eljerro salām. Lai gan sešas mazās Činiho arhipelāga salas arī atrodas Kanāriju salu sastāvā, tās piemin reti. Galvenokārt tas ir saistīts ar to, ka tikai La Graciosa sala ir apdzīvota un tajā dzīvo vairāk nekā 600 cilvēki.

2011. gadā Kanāriju salās dzīvoja 2,12 miljoni iedzīvotāju, tādējādi tas ir astotais lielākais Spānijas autonomais apgabals pēc iedzīvotāju skaita. Kopš 1982. gada Kanāriju salas ir iekļautas NATO, bet kopš 1986. gada tā ir arī Eiropas Savienības teritorija. Kanāriju salās tāpat kā Spānijā lieto eiro.

Kanāriju salu administratīvais prezidents ir Paulino Rivero, bet katru no septiņām lielākajām salām pārvalda sava padome. Kanāriju salu galvaspilsētas ir Santakrusa de Tenerife un Laspalmasa de Grankanārija, no kurām lielākā pilsēta ir Laspalmasa de Grankanārija.

Pirmie Kanāriju salu iedzīvotāji ir bijuši guanči, kuri dzīvojuši diezgan noslēgtu dzīvi. Guanči minēti feniķiešu, grieķu un romiešu rakstiskajos avotos. Salu pirmiedzīvotāji cieta no nemitīgiem arābu iebrukumiem. Franču pētnieks Jean de Bethencourt 1402. gadā kļuva par ekspedīcijas vadītāju un devās uz salu. Viņš izkāpa Lansarotes salas ziemeļu puses krastā. No tās viņš tālāk ieņēma Fuerteventuru un Jerro. Gomeras, Grankanāras, Tenerifes un Palmas iedzīvotāji pretojās spāņu iebrukumam gandrīz simts gadus, tomēr 1495. gadā Kanāriju salas neizturēja un padevās spāņu spiedienam.

Bagātās salas piesaistīja visas Eiropas tirgotāju un dēkaiņu uzmanību. Kristofora Kolumba 1492. gadā atklātie jaunie kuģošanas ceļi palielināja Kanāriju salu nozīmi.

Līdz 19. gadsimtam salu valdības centrs atradās Grankanārijā. Palmas salas galvaspilsētas ostā, krājumu papildināšanai pirms tālā jūrasbrauciena piestāja visi Eiropas kuģi, kas devās jauno zemju meklējumos, bet vēlāk pēc Amerikas un Rietumindijas ceļa atklāšanas piestāja arī visi tie kuģi, kuri devās uz jaunajiem kontinentiem.

20. gadsimta sākumā divas Kanāriju salu lielākās pilsētas — Laspalmasa Grankanārijas salā un Santakrusa Tenerifes salā — sāka sacensties savā starpā par to, kurai ir vairāk tiesību būt par salas galvaspilsētu. Šā strīda dēļ izveidojās divas provinces, Austrumu un Rietumu un arhipelāgā ir divas galvaspilsētas.

No 1936. gada līdz 1975. gadam Kanāriju salās (izņemot Palmas salu), tāpat kā visā Spānijā, valdīja ģenerāļa Franko režīms. Pēc viņa nāves sākās demokratizācijas process un strauja ekonomikas augšupeja. 1982. gadā Kanāriju salas ieguva autonomiju. Kopš 1982. gada Kanāriju salas kā Spānijas autonomais apgabals ir iekļautas NATO, bet kopš 1986. gada ir arī Eiropas Savienības teritorija.