Ģeogrāfiskā karte - Kamerūna (Republic of Cameroon)

Kamerūnas karogs

Kamerūna (fr, en) ir unitāra republika Centrālāfrikā. Tā ziemeļrietumos robežojas ar Nigēriju, ziemeļaustrumos — ar Čadu, austrumos — ar Centrālāfrikas Republiku, bet dienvidos — ar Ekvatoriālo Gvineju, Gabonu un Kongo Republiku. Rietumos Kamerūnu apskalo Gvinejas līcis. Valsts nosaukums cēlies no vārda, ko 15. gadsimtā portugāļu jūras braucēji deva Uori upei — Rio dos Camarões jeb tulkojumā "garneļu upe".

Valsts teritorija ir bagāta ar mežiem. Iedzīvotāju vairākums mīt Kamerūnas dienviddaļā. Lielākās pilsētas ir Duala un Jaunde. Jau kopš neatkarības iegūšanas 1961. gadā Kamerūna ir centusies attīstīt rūpniecību un infrastruktūru. Valsti kopš 1982. gada vada prezidents Pols Bija, kuram ir ļoti plašas pilnvaras. Kamerūna tika izveidota no britu un franču kolonijām, mūsdienās starp šīm valsts daļām notiek šķelšanās — angļvalodīgie iedzīvotāji arvien vairāk atsvešinās no valdības un viņus pārstāvošie politiķi vēlas panākt lielāku valsts decentralizāciju vai pat bijušās britu kolonijas neatkarību.

Pirmie cilvēki mūsdienu Kamerūnas teritorijā apmetās neolīta periodā.

1472. gadā Kamerūnas piekrasti sasniedza portugāļu kuģotāji. Viņi ievēroja garneļu un vēžu pārpilnību Uori upē, ko nosauca par Rio dos Camarões (no pt ‘garneļu upe’), no kā arī cēlies teritorijas nosaukums. Nākamajos gadsimtos Eiropas interesēs notika tirdzniecība ar piekrastes ļaudīm, vergu ieguve un tirdzniecība, kā arī teritorijā darbojās kristiešu misionāri. 19. gadsimta sākumā fulanu kareivji veica džihādu pret nemusulmaņu un daļēji arī musulmaņu iedzīvotājiem Kamerūnas ziemeļos un nodibināja Adamavas emirātu.

1884. gadā Kamerūnu par savu koloniju pasludināja Vācijas impērija, kas pamazām sāka iespiesties iekšzemē. Izmantojot piespiedu darbu, tika uzsākti projekti kolonijas infrastruktūras uzlabošanai.

Pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā Kamerūna kļuva par Tautu Savienības mandāta teritoriju un 1919. gadā tika sadalīta Franču Kamerūnā un Britu Kamerūnā. Francija pamazām integrēja savu un Kamerūnas ekonomiku, kā arī uzlaboja infrastruktūru ar investīciju, kvalificētu speciālistu un arī piespiedu darba palīdzību. Savukārt Lielbritānija savu teritoriju administrēja no Nigērijas un vietējie iedzīvotāji pat mēdza teikt, ka Kamerūna ir kļuvusi par "kolonijas koloniju". Dienvidkamerūnā ieceļoja nigēriešu strādnieki, kas saniknoja vietējos, neskatoties uz to, ka tādēļ pārtrauca izmantot piespiedu darbu.

1946. gadā Tautu Savienības mandāta teritorijas pārņēma ANO un Franču Kamerūnā sāka aktualizēties jautājums par neatkarību. 1955. gada 13. jūlijā Francija aizliedza Kamerūnas radikālāko politisko partiju Union des Populations du Cameroun (UPC), kas noveda pie ilgstoša partizānu kara un partijas līdera Rubena um Niobes noslepkavošanas. Britu Kamerūnā dalījās domas par to, vai atkalapvienoties ar Franču Kamerūnu, vai pievienoties Nigērijai.

1960. gada 1. janvārī Franču Kamerūna ieguva neatkarību no Francijas un par pirmo Kamerūnas prezidentu kļuva Ahmadu Ahidžo. 1961. gada 1. oktobrī jaundibinātajai valstij pievienojās arī Britu Kamerūna un tika izveidota Kamerūnas Federatīvā Republika. A. Ahidžo izmantoja karu ar UPC, kā arī bailes par etniskajiem konfliktiem, lai nostiprinātu savu varu valstī. UPC tika apspiesta 1971. gadā.

Viņa politiskā partija "Kamerūnas nacionālā savienība" kļuva par vienīgo atļauto 1966. gada 1. septembrī, bet 1972. gadā federālais valsts pārvaldes modelis tika aizstāsts ar unitāru Kamerūnas Apvienoto Republiku, ko pārvaldīja no Jaundes. A. Ahidžo piekopa plānotā liberālisma ekonomikas politiku, par prioritātēm pasludinot lauksaimniecību un naftas ieguvi. Valdība izmantoja ienākumus no naftas ieguves, lai izveidotu nacionālo naudas rezervi, maksātu lauksaimniekiem un finansētu galvenos attīstības projektus. Tomēr daudzas iniciatīvas izgāzās A. Ahidžo administrācijas zemās kvalifikācijas dēļ.

A. Ahidžo atkāpās no amata 1982. gada 4. novembrī un nodeva varu savam konstitucionālajam pēctecim Polam Bijam. Tomēr A. Ahidžo palika partijas vadībā un mēģināja turpināt valsts politikas ietekmēšanu no aizkulisēm, līdz P. Bija un viņa sabiedrotie piespieda A. Ahidžo pilnībā atteikties no varas. Jaunais prezidents sāka virzīt valsti demokrātijas virzienā, taču pēc neveiksmīga valsts apvērsuma mēģinājuma 1984. gadā viņš pārņēma sava priekšteča vadības stilu.