Ģeogrāfiskā karte - Daugavgrīva

Daugavgrīva ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Kurzemes rajona, kurā ietilpst arī pilsētas daļa Memmes pļava. Daugavgrīvas apkaime atrodas Rīgas ziemeļrietumu daļā uz Buļļu salas (ietver arī neapdzīvoto Mīlestības saliņu). Tā robežojas ar Rītabuļļu, Bolderājas, Vecmīlgrāvja un Mangaļsalas apkaimēm, taču savienojums pa sauszemi ir tikai ar Rītabuļļu apkaimi un Bolderāju (savienojums pa tiltu). Daugavgrīvas apkaimes robežas ir Rīgas līcis, Daugava, Loču kanāls, Buļļupe, Dzintara iela un taka, kas ved uz Rīgas līci. Apkaimē atrodas dabas parks "Piejūra".

Daugavgrīvas apkaimes kopējā platība ir 10,147 km², kas ir divreiz vairāk nekā Rīgas apkaimju vidējās platības rādītājs. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 14 831 metri. Centrālā Daugavgrīvas iela ir Parādes iela.

Daugavgrīva (de) vēstures avotos pirmo reizi minēta 1205. gadā, kad krusta karotāji vecās Daugavas grīvas labajā krastā (tagadējās Vecdaugavas krastā, Vecdaugavas apkaimē) uz Svētā Nikolaja kāpas (la) uzcēla cisterciešu klosteri. 1228. gadā kurši un zemgaļi to ieņēma un nopostīja. No 1305. gada, kad atjaunoto klosteri nopirka Livonijas ordenis, tajā atradās komturijas centrs — Daugavgrīvas pils. Nocietinājumiem pie Rīgas jūras vārtiem bija liela stratēģiska nozīme, un tie kļuva par Rīgas bīskapa atbalstītāju un ordeņa sadursmju objektu.

Daugavas gultnes rietumu atzars aptuveni tagadējās grīvas vietā izveidojās 1567. gadā. Vēl 1681. gadā tika uzturēts kuģu ceļš pa tagadējo Vecdaugavu, bet kārtējā ledus sastrēguma laikā tagadējā grīva tika izskalota dziļāka, un jau 17. gadsimta beigās Vecdaugava kļuva par nenozīmīgu atteku, kuras grīva aizsērēja.

Tagadējā vietā Daugavgrīva sāka veidoties 17. gadsimta sākumā. Par Daugavgrīvu cīņa notika arī 17. un 18. gadsimta karos. Poļu-zviedru kara laikā 1608. gadā zviedru armija uzcēla pirmos nocietinājumus Daugavas jaunajā grīvā (Neimindes skansti — Neumünde) un tajā nometināja 250 karavīru lielu garnizonu. Zviedru Vidzemes laikā 1640. gados uzbūvēja lielu cietoksni ar pieciem bastioniem un diviem vārtiem, 1670. gadā inženieris Ēriks Dālbergs piecus agrākos bastionus paplašināja, uzbūvēja sesto bastionu, jaunus kazemātus, pulvera pagrabus, uzbēra vaļņus un padziļināja grāvjus. 1680.—1683. gadā Daugavgrīvas cietoksnī par garnizona luterāņu mācītāju kalpoja Ernests Gliks.

Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700—1721) Daugavgrīvas cietoksnis tika vairākkārt pārbūvēts un paplašināts. Pie cietokšņa izveidojās apdzīvota vieta. 17. gadsimtā Daugavgrīvā sāka darboties latviešu skola. 1773.—1776. gadā cietoksnī pēc Aleksandra Vista projekta uzcēla garnizona pareizticīgo baznīcu (Свято-Преображенская церковь). 18. gadsimta beigās Daugavgrīva kļuva par Rīgas ziemas ostu (tajā pārziemoja aptuveni 1000 kuģu gadā), bet pēc Rīgas—Bolderājas (Ostasdambja) dzelzceļa atklāšanas 1873. gadā — par priekšostu. 1852. gadā no Rīgas līdz Daugavgrīvas loču stacijai ierīkoja telegrāfu. 1863. gadā uzcēla Daugavgrīvas bāku, kuras augstums bija 31,4 metri (Pirmajā pasaules karā tā tika nopostīta, 1921. gadā bāku atjaunoja un tās augstums bija 35,5 metri). 1865. gadā Rīgas biržas komiteja Daugavgrīvas ziemas ostā uzbūvēja slīpdoku. 1866. gadā blakus tika uzbūvēta mašīnbūves fabrika, bet pie tās 1898. gadā tika uzbūvēts peldošs doks.

1905. gadā Daugavgrīvas cietoksnī darbojās sociāldemokrātiskās partijas Rīgas komitejas kara organizācija. 1905. gada 23. jūnijā notika plaša demonstrācija, bet 22. oktobrī masu mītiņš. 20. novembrī Daugavgrīvas garnizona kareivji piedalījās masu mītiņā Bolderājā. 1909. gadā Daugavgrīvā bija jau uzceltas 110 ēkas un iedzīvotāju skaits bija aptuveni 2 tūkstoši cilvēku, kuri galvenokārt bija ostas strādnieki un zvejnieki. 1915. gadā Daugavgrīvas cietoksnī formēja un apmācīja latviešu strēlnieku bataljonus. 1919. gada rudenī tur notika Latvijas armijas Daugavgrīvas garnizona nemieri.

1924. gadā Daugavgrīva tika pievienota Rīgas pilsētai.