Bolīvija (Plurinational State of Bolivia)
 |
 |
| Bolīvijas karogs | |
Bolīvija ir "visindiāniskākā" Dienvidamerikas valsts. Puse tās iedzīvotāju ir indiāņi, kuri pieder pie kečvu un aimaru tautām. Līdz 1825. gadam valsts bija Spānijas kolonija. Pie Sukres pilsētas spāņi tika sakauti, un nodibinājās republika. Jauno valsti nosauca par Bolīviju, brīvības cīnītāja Simona Bolivara vārdā. Tādēļ Sukre vēl joprojām tiek uzskatīta par Bolīvijas galvaspilsētu, lai gan valdība atrodas Lapasā.
Bolīvija ir demokrātiska republika, kas sastāv no deviņiem departamentiem un simtu divpadsmit provincēm. Galvaspilsēta ir Sukre, bet lielākā pilsēta ir Santakrusa. Bolīvija ir jaunattīstības valsts ar vidēju tautas attīstības indeksu. Ekonomika galvenokārt balstās uz lauksaimniecību, mežsaimniecību, zvejošanu, kalnrūpniecību un vieglo rūpniecību. Bolīvija ir bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, it īpaši alvu. Bolīvija bieži dēvē arī par alvas zemi. Te iegūst arī svinu, cinku, sudrabu un citus metālus.
Saskaņā ar veiktajiem pētījumiem ir secināts, ka Bolīvijas teritorija ir apdzīvota jau vismaz 13 000 gadu. Līdz pat 16. gadsimtam, kad šeit ieradās spāņi, teritorijā bija valdījušas vairākas civilizācijas un pastāvējušas daudzas ietekmīgas karaļvalstis.
1524. gadā Atlantijas okeāna krastos piestāja spāņi, aizsākot kontinenta kolonizāciju un inku impērijas pakļaušanu. Jau pēc desmit gadiem tika nodibināta pirmā spāņu apmetne, jo inki nespēja pretoties spēcīgajiem iebrucējiem. Spāņu koloniālisma periodā Bolīvijas teritorija tika dēvēta par „Augšējo Peru” un ilgi jo ilgi piederēja spāņiem, kuru veiksmi, ilgi saglabājot kolonijas, var skaidrot ar viņu lielisko spēju uzraudzīt kolonijas. 1545. gadā Potosi kalna rajonā, tika atklāti bagātīgi sudraba iegulumi.
Spāņu kundzība ilga vairāk kā trīs gadsimtus, taču Napoleona kari 18. gadsimtā vājināja Spāniju un daudzas republikas Dienvidamerikā centās to izmantot. 1809. gadā Bolīvija pasludināja neatkarību, taču tikai pēc sešpadsmit gadiem tika deklarēta Bolīvijas valsts. 20. gadsimtā Bolīvijas Nacionālā Revolūcija bija viens no nozīmīgākajiem gadsimta sociālpolitiskajiem notikumiem kontinentā. 1825. gada 6. augustā tika nodibināta Bolīvijas Republika. Valsti nosauca par godu Bolīvijas atbrīvotājam Simonam Bolivaram.
Pie varas drīz pēc tam gan nāca militāristi. Pēc neveiksmīga mēģinājuma apvienot Bolīviju ar Peru, valstī sekoja valsts apvērsums un pilsoņkarš. Kara rezultātā ar kaimiņvalstīm Bolīvija zaudēja Atakamas provinci, kura pārgāja Čīles teritorijā, Brazīlijai atdeva daļu no Akri štata, bet Paragvajai daļa no Čako teritorijas, kura ir bagāta ar naftas rezervēm. Par revolūcijas kustības virsaiti, kurš cīnījās ar kara huntu, kļuva Ernesto Če Gevara, kurš tika nogalināts vienā no cīņām ar valdības karavīriem. 1982. gadā pēc valsts apvērsuma valstī atkal tika ieviesta demokrātijas.
2003. gadā notika plaši protesti pret Bolīvijas dabasgāzes rezervju pārdošanu Amerikas Savienoto Valstu kompānijām zem tirgus cenas. Tajos gāja bojā 80 cilvēki un vēl simtiem tika ievainoti. Sākās politiska nestabilitāte un 2005. gada vēlēšanās uzvarēja kreisais aktīvists, etniskais indiānis Evo Moraless no partijas Kustība uz sociālismu. Viņš kļuva par pirmo prezidentu indiāni šīs valsts vēsturē, lai gan Bolīvijā indiāņi ir lielākā daļa iedzīvotāju. Pēc viņa ierosinājuma tika izstrādāta jauna konstitūcija un 2009. gadā ar referendumu tā tika apstiprināta. Tajā tika noteiktas indiāņu tiesības un uzsvērta šīs valsts etniskā dažādība. Bolīvijas Republika kļuva par Bolīvijas Daudznacionālo Valsti.
