Valoda - Afrikandu valoda

Afrikandu valoda (afrikaans), saukta arī par afrikaneru valodu, afrikānsu, būru valodu (no — 'zemnieks'), Kāpas holandiešu valodu, ir rietumģermāņu valoda, viena no Dienvidāfrikas Republikas valsts valodām. Afrikandu valodā runā vairāk nekā cilvēku Dienvidāfrikā, Namībijā, ASV, Lielbritānijā, Austrālijā, Zimbabvē, Botsvanā, Vācijā, Lesoto, Svazilendā un citās valstīs. Tā ir dzimtā valoda 76% Dienvidāfrikas «krāsaino» un 61% balto iedzīvotāju (galvenokārt afrikaneriem).

Afrikandu valoda cēlusies pamatā no holandiešu (nīderlandiešu) valodas sintēzē ar franču, angļu, vācu, arī malajiešu un āfrikāņu valodām. Afrikandu valodai ir vienkāršota gramatiskā uzbūve. Afrikandu valodā lietvārdiem nav dzimšu, nav locījumu. Darbības vārdiem nav konjugāciju. Darbības izteiksmei tiek lietoti tikai trīs laiki: viens tagadnē, viens pagātnē un viens nākotnē.

Afrikandu valoda sāka veidoties 17. gadsimtā, kad Nīderlandes Austrumindijas kompānija sāka kolonizēt teritoriju Āfrikas galējos dienvidos pie Labās Cerības raga (holandiešu Kaap van Goede Hoop), kuru nosauca par Kāpas koloniju (Kaapkolonie). Kāpas kolonijā ieradās kolonisti ne vien no Holandes, bet arī no tās kaimiņzemēm, tādēļ radās jauns holandiešu valodas dialekts. Pirmie laikraksti afrikandu valodā tika izdoti Lielās būru pārceļošanas laikā 19. gadsimta pirmajā pusē. No 1925. gada afrikandu valoda kļuva par Dienvidāfrikas Savienības un bijušās Vācu Dienvidrietumu Āfrikas (tagadējās Namībijas) valsts valodu (nomainot nīderlandiešu valodu) līdzās angļu valodai.

Dienvidāfrika

Dienvidāfrika, oficiāli Dienvidāfrikas Republika (Republiek van Suid-Afrika; Republic of South Africa), saīsinājumā DĀR, ir valsts Dienvidu Āfrikā. Ziemeļos robežojas ar Namībiju, Botsvānu un Zimbabvi, ziemeļaustrumos ar Mozambiku un Svazilendu. Valsts centrālajā daļā atrodas anklāvs - Lesoto Karaliste. Dienvidāfrikas rietumu krastu apskalo Atlantijas okeāns, bet austrumu un dienvidu krastus apskalo Indijas okeāns. No fiziskās ģeogrāfijas viedokļa Dienvidāfriku var iedalīt trīs lielās zonās: Lielajā Karū, Drakonu kalnos un šaurā piejūras zemieņu joslā. Valsts atrodas mērenā subtropu joslā.

Aptuveni trīs ceturtdaļas no visiem Dienvidāfrikas iedzīvotājiem ir melnādainie. Liela daļa no tiem ir zulu, kosu, basoto un cvanu tautu pārstāvji. Gandrīz visi atlikušie iedzīvotāji ir eiropieši vai aziāti. Dienvidāfrikā ir vienpadsmit oficiālās valodas: afrikandu un angļu valoda, kā arī isindebele, isiķhosa, isizulu, sisvati, ziemeļsoto, secvana, šiconga un čivenda. No reliģijām visizplatītākā ir kristietība, bet valstī dzīvo arī daudz hinduistu un musulmaņu.

Namībija

Namībija, oficiāli Namībijas Republika (Republic of Namibia), ir valsts Āfrikas dienvidrietumu piekrastē pie Atlantijas okeāna. Tā robežojas ar Zambiju un Angolu ziemeļos, Botsvanu austrumos un ar Dienvidāfriku austrumos un dienvidos. Lai gan tā nerobežojas ar Zimbabvi, Zambezi upe, kas veido robežu starp Botsvanu un Zambiju, atdala abu valstu teritorijas. Tā ieguva neatkarību no Dienvidāfrikas 1990. gada 21. martā pēc Namībijas Neatkarības kara. Tās galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Vindhuka. Namībija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) un Dienvidāfrikas Attīstības kopienas (SADC), Āfrikas Savienības (ĀS), un Nāciju Sadraudzības locekle. 2009. gadā tajā dzīvoja 2 108 665 iedzīvotāji.

Namībiju senos laikos apdzīvoja bušmeņi, damari un namakva, un ap 14. gadsimtu tajā imigrēja arī bantu valodās runājošie iedzīvotāji. 1884. gadā teritorija kļuva par Vācijas impērijas protektorātu un palika par vācu koloniju līdz Pirmā pasaules kara beigām. 1920. gadā Tautu Savienība nodeva valsti kā mandātu (Dienvidrietumu Āfrika) Dienvidāfrikai, kura tajā ieviesa savus likumus un, sākot no 1948. gada, tās aparteīda politiku.