Senegāla (Republic of Senegal)
 |
 |
| Senegālas karogs | |
Līdz 20. gadsimta vidum Senegālas teritorija ir Francijas koloniālās impērijas sastāvā. 1959. gada janvārī Senegāla un Franču Sudāna izveido Mali federāciju, kas 1960. gada 20. jūnijā saņem neatkarību no Francijas. Jau 20. augustā federācija sabrūk, izveidojoties neatkarīgai Senegālai un Mali. Par Senegālas prezidentu ievēl Leopoldu Sengoru, kurš ir arī starptautiski pazīstams dzejnieks. Sākotnēji valstī pastāv parlamentāra sistēma, un Sengors sadarbojas ar premjerministru un aizsardzības ministru Mamadu Diā. Sengors atbalsta sadarbību ar PSRS, taču nav tik radikāls sociālists kā Diā. Starp abiem politiķiem sākas konflikti par valsts ekonomiskās attīstības politiku. 1962. gada decembrī Diā sarīko neveiksmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu, un tiek arestēts un notiesāts uz mūža ieslodzījumu (atbrīvots 1974). Valsts pieņem jaunu konstitūciju, kas izveido prezidentālu republiku. 1963. gada decembrī Sengoru, kā vienīgo kandidātu, ar 832 919 balsīm no 941 273 atkal ievēl par prezidentu. No 1965. līdz 1975. gadam Sengora Senegālas Progresīvā savienība ir vienīgā valstī atļautā partija. Lai arī valstī demokrātija ir krietni ierobežota, Sengora režīms ir salīdzinoši maigs. Viņš ir viens no Āfrikāņu sociālisma un negritūdes ideologiem. 1967. gada martā pret Sengoru veic neveiksmīgu atentāta mēģinājumu. 1968. gada februārī viņu atkal pārvēl prezidenta amatā. 1970. gadā Sengors atjauno premjerministra amatu, uzticot to sev lojālajam Andu Diafam. 1974. gadā valstī atļauj veidot vēl divas partijas, un 1975. gada 9. jūlija likums nosaka, ka valstī var pastāvēt trīs partijas, katrai no kurām jāpārstāv cita ideoloģija (marksisms-ļeņinisms, sociāldemokrātija un liberālisms). Papildus Sangora Senegālas Sociālistiskajai partijai izveido marksistu Āfrikāņu Neatkarības partiju un liberālu Senegālas Demokrātisko partiju, par kuras vadītāju kļūst Abdulaje Vade.
1980. gada 1. janvārī Sengors iesniedz atlūgumu, un nodod varu savam mantiniekam Abdu Diufam. Lai arī jaunais prezidents atļauj jaunu partiju veidošanos un dod iespēju opozīcijas kandidātiem piedalīties 1983. un 1988. gada vēlēšanās, viņš ierobežo to aktivitātes, panākot vieglas uzvaras.
1981. gada 29. jūlijā Gambijā, ko no trim pusēm ieskauj Senegāla, sākās militāra sacelšanās. 31. jūlijā Senegāla sāka ievest savu karaspēku Gambijā. 1982. gadā abas valstis noslēdza vienošanos par konfederācijas izveidošanu, kas pastāvēja līdz 1989. gadam, kad Gambija no tās izstājās.
1986. gadā Diufs sāk plašu AIDS novēršanas kampaņu, kuras rezultātā Senegālā ir viens no zemākajiem AIDS saslimšanas līmeņiem Āfrikā.
1993. gada vēlēšanās Diufs saņem 58% balsu. 2000. gada prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā Abdulaje Vade sakāva Diufu, iegūstot 58,5% balsu. Diufs akceptēja sava ilggadējā politiskā oponenta uzvaru, un pirmo reizi kopš neatkarības, sociālisti zaudēja varu. 2012. gada prezidenta vēlēšanās uzvarēja Makijs Salls.
