Ģeogrāfiskā karte - Kongo Demokrātiskā Republika (Democratic Republic of the Congo)

Kongo Demokrātiskās Republikas karogs

Kongo Demokrātiskā Republika (fr), agrāk — Zaira, ir valsts Centrālajā Āfrikā. Tā ziemeļos robežojas ar Centrālāfrikas Republiku un Dienvidsudānu, austrumos ar Ugandu, Ruandu, Burundi un Tanzāniju, dienvidaustrumos ar Zambiju, ziemeļrietumos ar Kongo Republiku un dienvidrietumos ar Angolu. Pēc platības tā ir otrā lielākā valsts Āfrikā un 11. lielākā pasaulē. Tā ir lielāka valsts Subsahāras Āfrikā pēc platības. Ar 84 miljoniem iedzīvotāju šī ir valsts ar ceturto lielāko iedzīvotāju skaitu Āfrikā un 16. lielāko pasaulē, tāpat šī ir valsts ar lielāko iedzīvotāju skaitu starp tām valstīm, kur oficiālā valsts valoda ir franču. Bez franču valodas arī četras bantu valodas (kongo valoda, lingala valoda, luba, svahili) ir atzītas par valsts valodām. Valsti apdzīvo vairāki simti dažādu etnisko grupu.

No 1908. līdz 1960. gadam Kongo Demokrātiskā Republika bija Beļģijas kolonija un tās nosaukums bija Beļģu Kongo. No 1971. līdz 1997. gadam tā bija oficiāli pazīstama ar nosaukumu Zaira.

Valsts ekonomiku veido galvenokārt primārais sektors (lauksaimniecība un kalnrūpniecība). Valsts ir bagāta ar dabas resursiem. Valsts lielākās pilsētas ir galvaspilsēta Kinšasa, Lubumbaši un Mbužimaji. Kongo Demokrātiskā Republika ir ANO un Āfrikas Savienības dalībvalsts. Saskaņā ar 2018. gada datiem Kongo Demokrātiskā Republika ierindojas 176. vietā pēc Tautas attīstības indeksa no 189 valstīm. Tā ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē.

Mūsdienu KDR teritorija tika kolonizēta 19. gs beigās. Beļģijas karalis Leopolds II, kuru neapmierināja Beļģijas starptautiskās ietekmes un prestiža trūkums, mēģināja pārliecināt Beļģijas valdību atbalstīt tajā laikā lielākoties neizpētīto Kongo baseina kolonizāciju. Beļģijas valdībai bija atšķirīgas domas. Tāpēc Leopolds nolēma padarīt teritoriju par savu privāto īpašumu. Ar atbalstu no vairākām rietumu valstīm, kas Leopoldu uzskatīja par noderīgu buferi starp konkurējošajiem koloniālajiem spēkiem (Franciju un Lielbritāniju), Leopolds 1885. gadā panāca starptautisku atzīšanu priekš savas personiskās kolonijas - Kongo Brīvvalsts.

Lai gan teritoriju pārvaldīja no Briseles, administratīvā galvaspilsēta bija ostas pilsēta Boma, kuru izmantoja eksporta vajadzībām. Bomā atradās arī ģenerālgubernatora rezidence, kurš atbildēja tieši Beļģijas karalim. Valsts tika sadalīta 14 rajonos, kurus pārvaldīja komisāri. Komisāri ziņoja tieši ģenerālgubernatoram un tos iecēla pats karalis. Šo amatu veicēji arī bija atbildīgi par to, lai pēc iespējas īsākā laikā tiktu savākts liels daudzums ziloņkaula un gumijas jeb kaučuka. Koloniālā administrācija kontrolēja vietējos iedzīvotājus, ieviešot terora režīmu, un bieži tika veiktas masveida slepkavības un kropļošana. Leopolds II bija spiests nolīgt Eiropas algotņus, lai aizstāvētu savas intereses. Tie tika sagrupēti privātā armijā, kuru sauca par ”Force Publique”. To skaits bija ap 19 000. Tie pildīja policistu funkcijas un uzturēja kārtību okupētajā teritorijā.

20. gadsimta sākumā publika sāka uzzināt par izdarībām šajā teritorijā. Kongo Brīvvalsts pastāvēja līdz 1908. gadam, kad to anneksēja Beļģija kā vienu no savām kolonijām. Tā tika pārdēvēta par Beļģu Kongo. Kolonijā likumdošanas vara bija Beļģijas karalim un parlamentam, bet izpildvara bija piešķirta ģenerālgubernatoram, ko pārraudzīja speciāli nozīmēts Beļģijas Kongo lietu ministrs. Kongo iesaistījās abos pasaules karos Antantes un sabiedroto pusē. Pirmā pasaules kara laikā ”Force Publique” bija mobilizējuši vietējos iedzīvotājus, kuri piedalījās cīņās pret Vācijas impēriju kopā ar Lielbritāniju un Portugāli Vācu Austrumāfrikā. Kara laikā Beļģija okupēja mūsdienu Ruandas un Burundi teritoriju, kuras tika apvienotas vienā Tautu Savienības mandātteritorijā ar nosaukumu Ruanda-Urundi. 1962. gadā tās atdalījās viena no otras un kļuva par atsevišķām valstīm - Burundi un Ruandu. Otrā pasaules kara laikā kolonija bija vērtīgs ienākumu avots okupētās Belģijas valdībai, kura atradās trimdā, kā arī pārējiem sabiedrotajiem. Tā tiem eksportēja gumiju, palmu eļļu, varu un dimantus. Beļģu Kongo kļuva par vienu no galvenajām urāna eksportētājvalstīm ASV, kuru izmantoja Manhetenas projektā. ”Force Publique”, kuru skaits bija pieaudzis, izveidoja vairākas brigādes, lai palīdzētu sabiedrotajiem cīnīties pret Itāliju Austumāfrikā.