Ģeogrāfiskā karte - Odesas apgabals (Odeska Oblast)

Odesas apgabals (uk) ir viens no Ukrainas apgabaliem tās dienvidrietumos, Melnās jūras krastā. Robežojas ar Mikolajivas apgabalu austrumos un ziemeļaustrumos, Kirovohradas un Vinnicas apgabaliem ziemeļos, kā arī ar Moldovu rietumos un Rumāniju dienvidrietumos.

Tagadējā Odesas apgabala teritoriju līdz 2. gs. p.m.ē. kontrolēja skiti, bet Melnās jūras piekrastē Bugas upes labajā krastā atradās sengrieķu kolonija Olbija, kurai pakļāvās Tira, Nikonija un Istrijas osta (el), kas atradās tagadējās Odesas vietā. Līdz 2. gs. m. ē. apgabalā valdīja sarmati, bet 257. gadā to ieņēma no Baltijas jūras piekrastes ienākušie goti. 375. gadā šo apgabalu iekaroja huņņi, pēc tam līdz 13. gadsimtam to apdzīvoja neatkarīgas stepju tautas (avāri, pečeņegi, polovcieši).

1239. teritoriju iekaroja Batuhans, vēlāk apgabala teritorija bija pakļauta Zelta Ordai. Ap 1415. gadu Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais iekaroja Dņestras kreiso krastu un tagadējās Odesas vietā esošo Kocubejas cietoksni. Vēlāk apgabala iedzīvotāji nonāca Moldāvijas vojevodu pakļautībā. 1492. gadā to ieņēma Krimas hanistes valdnieks Mengli Girejs. Dņestras labā krasta daļa ietilpa Osmaņu impērijas Budžakas provincē, bet kreisā krasta daļa Silistras provincē ar Hadžibejas cietoksni tagadējās Odesas vietā. 1728. gadā uz šejieni no Kubaņas novada pārcēlās nogajiešu Jedisanas orda, kas 1774. gadā pakļāvās Krimas haniem.

Krievu—turku kara (1787—1792) laikā krievu karaspēks 1789. gadā ieņēma Hadžibeju, ko pārdēvēja par Odesu, un pēc 1791. gada Jasu mieru līguma šo teritoriju pievienoja Krievijas impērijai.

No 1796. gada apgabala teritoriju iekļāva Jaunkrievijas guberņā, ko 1802. gadā sadalīja Nikolajevas, Jekaterinoslavas un Taurijas guberņās. 1803. gadā Nikolajevas guberņu pārdēvēja par Hersonas guberņu. Pēc Krievu—turku kara (1806—1812) Krievijas impērija ieguva zemes starp Dņestras un Prutas upēm, kur izveidoja Besarābijas guberņu.

Lai kolonizētu iekarotās zemes, 1835. gadā Krievijas ķeizars Nikolajs I izdeva manifestu par ebreju lauksaimnieku koloniju dibināšanu pie Melnās jūras. No Kurzemes guberņas uz šejieni pārcēlās vairāk nekā 2500 ebreji. Latvijā izplatījās baumas, ka ķeizars ir gatavs dot arī latviešu brīvlaistajiem zemniekiem "tukšo zemi" Jaunkrievijā, kas izraisīja tā saukto "Siltās zemes kustību" (1841).

Laikā starp 1856. gadā zaudēto Krimas karu un 1878. gadā uzvarēto Krievu—turku karu Krievija bija spiesta atteikties no Budžaka dienvidu daļas ar Izmajilas cietoksni tajā.

1870. gadā uzcēla dzelzceļa līniju Kijiva—Vinnica—Odesa, kas veicināja iedzīvotāju skaita strauju pieaugumu šajā apgabalā. Odesa kļuva par lielāko Krievijas dienvidu jūras ostu. No 1918. gada janvāra apgabala teritorija atradās Ukrainas Tautas Republikas sastāvā. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada martā apgabalu ieņēma Vācijas impērijas armija. Besarābijas guberņas teritorijā izveidojās Moldāvijas Demokrātiskā Republika, kas izlēma pievienoties Rumānijas karalistei.

Pēc Krievijas pilsoņu kara beigām apgabala teritorija atradās Ukrainas PSR sastāvā, 1920. gadā Hersonas guberņu sadalīja Odesas un Nikolajevas guberņās, 1922. gadā Nikolajevas guberņu atkal pievienoja Odesas guberņai. 1932. gadā nodibināja Odesas apgabalu. Pēc Besarābijas okupācijas 1940. gadā agrākās Moldāvijas APSR teritoriju sadalīja starp Odesas apgabalu un jaunizveidoto Moldāvijas PSR.

Otrā pasaules kara laikā Odesas apgabalu okupēja Rumānija un tajā izveidoja Transnistras gubernatoriju.