Etiopija (Federal Democratic Republic of Ethiopia)
Etiopija ir vecākā kristīgā valsts Āfrikā un viena no vecākajām valstīm pasaulē. Tiek uzskatīts, ka Etiopija ir viena no pirmajām cilvēku izcelsmes vietām pasaulē.
Atšķirībā no citām Āfrikas valstīm, nekad netika kolonizēta, kaut arī pārdzīvoja fašistiskās Itālijas militāru okupāciju no 1936. līdz 1941. gadam.
1993. gadā referendumā tika nobalsots par Eritrejas atdalīšanos no Etiopijas, tādā veidā Etiopija zaudēja izeju pie jūras. Etiopija atrodas pastāvīgā kara stāvoklī ar Somāliju un Eritreju.
Etiopija ir bijusi pārstāvēta un arī tagad darbojas dažādās starptautiskajās organizācijās — tā ir bijusi viena no Nāciju Līgas loceklēm līdz tās likvidēšanai, viena no pirmajām ANO loceklēm un dibinātājvalstīm un Āfrikas savienības dibinātājlocekle.
Austrumāfrika un Etiopija tiek uzskatīta par cilvēku izcelsmes vietu, kur pirms vairāk nekā 160 000 gadiem ir radies Homo sapiens. Ap 8. gadsimtu pirms mūsu ēras ziemeļu Etiopijas (Tigrajas) un Eritrejas teritorijā izveidojās Damotas (D'mt; ደዐመተ) valsts ar galvaspilsētu Jehu. 4. gadsimtā pirms mūsu ēras šī valsts sabruka un m.ē. 1. gadsimtā tās vietā izveidojās Aksūmas valsts (ap 100–940), kuras austrumu daļa mūsdienu Jemenas teritorijā. Par Aksūmas valsts reliģiju m. ē. 324. gadā kļuva kristietība un tā bija otrā kristiešu valsts pasaulē aiz Armēnijas.
1270. gadā izveidojās Etiopijas impērija, kas tika dēvēta arī par Abesīniju. 1624. gadā jezuītu misionāri centās valstī ieviest katoļticību. Imperators Susenjoss I pārgāja katoļticībā, taču viņa dēls Fasilidess pēc iedzīvotāju sacelšanās atkal pasludināja pareizticību par valsts reliģiju un izraidīja jezuītu misionārus un eiropiešus no Etiopijas. 1889. gadā sāka valdīt imperators Maneliks II, kurš līdz savai nāvei 1913. gadā paplašināja valsts teritoriju līdz tādai, kāda ir mūsdienās, būvēja ceļus, sāka ražot elektroenerģiju, izveidoja skolas, izveidoja nodokļu sistēmu un sāka būvēt jauno Etiopijas galvaspilsētu Adisabebu. Etiopijas neatkarību pārtrauca Otrais Itālijas—Etiopijas karš un fašistiskās Itālijas okupācija, kas ilga no 1936. līdz 1941. gadam. Pēc Itālijas iestāšanās Otrajā pasaules karā briti kopā ar Etiopijas cīnītājiem panāca Itālijas karaspēka padzīšanu no Etiopijas, lai gan līdz 1943. gadam notika īslaicīgi Itālijas partizānu uzbrukumi. Tam sekoja pilnīga Etiopijas suverenitātes atzīšana no britu puses. 1942. gada 26. augustā Etiopijā izdeva likumu, kas aizliedz verdzību. 20. gadsimta sākumā no 11 miljoniem iedzīvotāju apmēram četri miljoni bija vergi.
1974. gada 12. septembrī marksisma—ļeņinisma atbalstītāji ar PSRS atbalstu gāza Etiopijas valdību. Jaunā Pagaidu Militārā Administratīvā padome izveidoja vienpusīgu komunistisku valsti, kuru nosauca par Etiopijas Tautas Demokrātisko Republiku. Iedzīvotāji neatbalstīja pastāvošo režīmu, sākās plaša mēroga sacelšanās un cilvēku izbraukšana. Pēc iedzīvotāju sacelšanās 1990. gadā Padomju Savienība pārtrauca atbalstīt Etiopijas komunistu režīmu.
1993. gadā notika referendums, kura laikā tika nobalsots par Eritrejas atdalīšanos no Etiopijas. No tā laika Etiopijai nav savas jūras robežas.
1994. gadā tika pieņemta Etiopijas konstitūcija un 1995. gada maijā notika pirmās oficiālās daudzpartiju vēlēšanas.