Pētermaņa sala (Petermann Island)
Pētermaņa sala (de, en, es) ir neliela saliņa Antarktīdas pussalas rietumu piekrastē Antarktīdā. Penolas šaurums to atdala no Greiema krasta. Mazāk kā 2 km garajā saliņā ir pasaulē vistālāk dienvidos esošā Džentū pingvīnu kolonija.
Salu 1873. gadā atklāja vācu vaļu mednieku ekspedīcija Eduarda Dalmaņa vadībā un nosauca par godu vācu ģeogrāfam un kartogrāfam Augustam Pētermanim. Salu 1898. gada 12. februārī atkārtoti kā jaunatklātu nokartēja Beļģijas antarktiskā ekspedīcija un nosauca par Lunda salu (Île Lund) par godu ekspedīcijas atbalstītājam dānim Lundam. 1904. gada februārī salu atkārtoti pētīja Francijas antarktiskā ekspedīcija Žana Batista Šarko vadībā un identificēja to ka vācu atklāto Pētermaņa salu un beļģu nodēvēto Lunda salu. 20. gadsimta pirmajā pusē salu kartēs pārsvarā dēvēja par Pētermaņa-Lunda salu.
Nelielā līcītī salas dienvidaustrumu piekrastē no 1909. gada 3. februāra līdz 26. novembrim pārziemoja Francijas antarktiskā ekspedīcija Šarko vadībā. Uz netālā Megalestres kalna tika ierīkota meteoroloģisko novērojumu observatorija, kuras vietā tika ierīkots kerns un piemiņas plāksne. Kalnam piešķirts speciāli aizsargājama vēstures pieminekļa statuss (Nr.27). Oriģinālā piemiņas zīme 194. gadā tika pārvesta uz Nacionālo Dabas vēstures muzeju Parīzē, bet tās vietā uzstādīta precīza replika.
1955. gada 6. februārī salā tika ierīkots argentīniešu patvērums Grusaka (Refugio Naval Groussac), sākotnēji saukts par Ipolitobušāru (Refugio Naval Hipólito Bouchard). 1982. gadā pārgājienā no Faradejas polārstacijas uz Pētermaņa salu gāja bojā trīs polārpētnieku grupa un par piemiņu viņiem salā uzstādīts piemiņas krusts.
Salu 1873. gadā atklāja vācu vaļu mednieku ekspedīcija Eduarda Dalmaņa vadībā un nosauca par godu vācu ģeogrāfam un kartogrāfam Augustam Pētermanim. Salu 1898. gada 12. februārī atkārtoti kā jaunatklātu nokartēja Beļģijas antarktiskā ekspedīcija un nosauca par Lunda salu (Île Lund) par godu ekspedīcijas atbalstītājam dānim Lundam. 1904. gada februārī salu atkārtoti pētīja Francijas antarktiskā ekspedīcija Žana Batista Šarko vadībā un identificēja to ka vācu atklāto Pētermaņa salu un beļģu nodēvēto Lunda salu. 20. gadsimta pirmajā pusē salu kartēs pārsvarā dēvēja par Pētermaņa-Lunda salu.
Nelielā līcītī salas dienvidaustrumu piekrastē no 1909. gada 3. februāra līdz 26. novembrim pārziemoja Francijas antarktiskā ekspedīcija Šarko vadībā. Uz netālā Megalestres kalna tika ierīkota meteoroloģisko novērojumu observatorija, kuras vietā tika ierīkots kerns un piemiņas plāksne. Kalnam piešķirts speciāli aizsargājama vēstures pieminekļa statuss (Nr.27). Oriģinālā piemiņas zīme 194. gadā tika pārvesta uz Nacionālo Dabas vēstures muzeju Parīzē, bet tās vietā uzstādīta precīza replika.
1955. gada 6. februārī salā tika ierīkots argentīniešu patvērums Grusaka (Refugio Naval Groussac), sākotnēji saukts par Ipolitobušāru (Refugio Naval Hipólito Bouchard). 1982. gadā pārgājienā no Faradejas polārstacijas uz Pētermaņa salu gāja bojā trīs polārpētnieku grupa un par piemiņu viņiem salā uzstādīts piemiņas krusts.
Ģeogrāfiskā karte - Pētermaņa sala (Petermann Island)
Ģeogrāfiskā karte
Zeme (teritorija) - Antarktīda
Antarktīda (no el, antarktikos — ‘pretējs Arktikai’) ir kontinents, kas ieskauj Zemes Dienvidpolu, un atrodas Antarktikā. To visapkārt apskalo Dienvidu okeāns. Antarktīda, kuras platība ir 13 980 000 km², ir piektais lielākais kontinents; par Antarktīdu mazāka ir vienīgi Austrālija. No pasaules daļām mazāka par Antarktīdu ir arī Eiropa. No šīs teritorijas aptuveni 98% klāj ledus sega, kuras vidējais biezums ir 1,6 kilometri. Tas ir lielākais tuksnesis pasaulē, tādēļ arī dzīvnieku un augu daudzveidība ir ierobežota. Tomēr okeānos, kas apskalo Antarktīdu, ir ļoti plaša dzīvas dabas daudzveidība. Vidēji ņemot, Antarktīda ir visaukstākais, vissausākais un visvējainākais kontinents, kā arī ar vislielāko vidējo augstumu virs jūras līmeņa.
Antarktīdas tuvumā cilvēki pirmo reizi nokļuva tikai ap 1820. gadu. Tas ir izskaidrojams ar skarbajiem laika apstākļiem, kā arī tas, ka ledainās un vētrainās jūras ap Antarktīdu bija nepārvarams šķērslis. Līdz 1950. gadam joprojām vairāk nekā puse no kontinenta nebija izpētīta. Mūsdienās lidaparāti un traktori ļauj nokļūt cilvēkiem jebkurā Antarktīdas nostūrī. Arī satelītuzņēmumi atvieglina Antarktīdas izpētes procesu. Tomēr zinātnieki ir atzinuši, ka Antarktīdā joprojām ir daudz dažādu lietu un vietu, kuras nav vēl pietiekoši izpētītas.
Antarktīdas tuvumā cilvēki pirmo reizi nokļuva tikai ap 1820. gadu. Tas ir izskaidrojams ar skarbajiem laika apstākļiem, kā arī tas, ka ledainās un vētrainās jūras ap Antarktīdu bija nepārvarams šķērslis. Līdz 1950. gadam joprojām vairāk nekā puse no kontinenta nebija izpētīta. Mūsdienās lidaparāti un traktori ļauj nokļūt cilvēkiem jebkurā Antarktīdas nostūrī. Arī satelītuzņēmumi atvieglina Antarktīdas izpētes procesu. Tomēr zinātnieki ir atzinuši, ka Antarktīdā joprojām ir daudz dažādu lietu un vietu, kuras nav vēl pietiekoši izpētītas.