Pālmera arhipelāgs (Palmer, Archipiélago de)
Pālmera arhipelāgs (fr, en, es) ir neapdzīvotu salu arhipelāgs Antarktīdas pussalas ziemeļrietumu piekrastē Antarktikā. Stiepjas 256 km garumā ziemeļaustrumu—dienvidrietumu virzienā gar Deivisa un Danko krastiem. No Deivisa krasta arhipelāgu (Triniti salu) atdala Orleānas šaurums ziemeļdaļā, no Greiema krasta — Žerlaša šaurums vidusdaļā un no Vilhelma arhipelāga — Bismarka šaurums dienviddaļā. Lielākās salas ir Anvera un Brabanta. Vistālāk ziemeļaustrumos atrodas Taueras sala, vistālāk dienvidos — Vīnkes sala un vairākas nelielas saliņas. Augstākā virsotne ir 2825 m augstais Fransē kalns Anveras salā.
Arhipelāga ziemeļdaļu kopā ar Triniti pussalas ziemeļu piekrasti 1820. gada 17. novembrī atklāja amerikāņu vaļu mednieka Natenjela Pālmera ekspedīcija un apvidu vēlāk nosauca viņa vārdā par Pālmera Zemi. 1873.—1874. gadu Vācijas antarktiskā ekspedīcija Eduarda Dalmaņa vadībā atklāja Bismarka šaurumu, noteica, ka līdz šim par cietzemes daļu uzskatītās zemes ir salas un nosauca tās par Dirka Gerrica arhipelāgu (Dirck Gherritz-Archipels) par godu jūrasbraucējam Dirkam Gerricam Pompam. Gerrics 1599. gada septembrī ar kuģi De Blyde Boodschap apkuģoja Hornas ragu un vētras laikā ticis aiznests uz dienvidiem, kur pie 64° dienvidu platuma novērojis kalnu virsotnes un atklāto zemi nosaucis par Gerrica Zemi. Beļģu antarktiskā ekspedīcija Adriena Žerlaša vadībā 1898. gada janvārī atklāja Žerlaša šaurumu, aptuveni nokartēja arhipelāga salu austrumu krastus un arhipelāgu nodēvēja apvidus pirmatklājēja Pālmera vārdā.
Vīnkes salas ziemeļu piekrastē Lokruā līcī kopš 1911. gada darbojās vaļu mednieku bāze. Vēlāk šī dabīgā osta tika izmantota operācijas “Tabarin” laikā. Arhipelāga salās darbojas vairākas polārstacijas: britu Portlokruā (1944—1962; 1996–) un Anverailenda (1955—1973), argentīniešu Melhiora (1947), čīliešu Jelčo (1962) un amerikāņu Pālmera (1968).
Arhipelāga ziemeļdaļu kopā ar Triniti pussalas ziemeļu piekrasti 1820. gada 17. novembrī atklāja amerikāņu vaļu mednieka Natenjela Pālmera ekspedīcija un apvidu vēlāk nosauca viņa vārdā par Pālmera Zemi. 1873.—1874. gadu Vācijas antarktiskā ekspedīcija Eduarda Dalmaņa vadībā atklāja Bismarka šaurumu, noteica, ka līdz šim par cietzemes daļu uzskatītās zemes ir salas un nosauca tās par Dirka Gerrica arhipelāgu (Dirck Gherritz-Archipels) par godu jūrasbraucējam Dirkam Gerricam Pompam. Gerrics 1599. gada septembrī ar kuģi De Blyde Boodschap apkuģoja Hornas ragu un vētras laikā ticis aiznests uz dienvidiem, kur pie 64° dienvidu platuma novērojis kalnu virsotnes un atklāto zemi nosaucis par Gerrica Zemi. Beļģu antarktiskā ekspedīcija Adriena Žerlaša vadībā 1898. gada janvārī atklāja Žerlaša šaurumu, aptuveni nokartēja arhipelāga salu austrumu krastus un arhipelāgu nodēvēja apvidus pirmatklājēja Pālmera vārdā.
Vīnkes salas ziemeļu piekrastē Lokruā līcī kopš 1911. gada darbojās vaļu mednieku bāze. Vēlāk šī dabīgā osta tika izmantota operācijas “Tabarin” laikā. Arhipelāga salās darbojas vairākas polārstacijas: britu Portlokruā (1944—1962; 1996–) un Anverailenda (1955—1973), argentīniešu Melhiora (1947), čīliešu Jelčo (1962) un amerikāņu Pālmera (1968).
Ģeogrāfiskā karte - Pālmera arhipelāgs (Palmer, Archipiélago de)
Ģeogrāfiskā karte
Zeme (teritorija) - Antarktīda
Antarktīda (no el, antarktikos — ‘pretējs Arktikai’) ir kontinents, kas ieskauj Zemes Dienvidpolu, un atrodas Antarktikā. To visapkārt apskalo Dienvidu okeāns. Antarktīda, kuras platība ir 13 980 000 km², ir piektais lielākais kontinents; par Antarktīdu mazāka ir vienīgi Austrālija. No pasaules daļām mazāka par Antarktīdu ir arī Eiropa. No šīs teritorijas aptuveni 98% klāj ledus sega, kuras vidējais biezums ir 1,6 kilometri. Tas ir lielākais tuksnesis pasaulē, tādēļ arī dzīvnieku un augu daudzveidība ir ierobežota. Tomēr okeānos, kas apskalo Antarktīdu, ir ļoti plaša dzīvas dabas daudzveidība. Vidēji ņemot, Antarktīda ir visaukstākais, vissausākais un visvējainākais kontinents, kā arī ar vislielāko vidējo augstumu virs jūras līmeņa.
Antarktīdas tuvumā cilvēki pirmo reizi nokļuva tikai ap 1820. gadu. Tas ir izskaidrojams ar skarbajiem laika apstākļiem, kā arī tas, ka ledainās un vētrainās jūras ap Antarktīdu bija nepārvarams šķērslis. Līdz 1950. gadam joprojām vairāk nekā puse no kontinenta nebija izpētīta. Mūsdienās lidaparāti un traktori ļauj nokļūt cilvēkiem jebkurā Antarktīdas nostūrī. Arī satelītuzņēmumi atvieglina Antarktīdas izpētes procesu. Tomēr zinātnieki ir atzinuši, ka Antarktīdā joprojām ir daudz dažādu lietu un vietu, kuras nav vēl pietiekoši izpētītas.
Antarktīdas tuvumā cilvēki pirmo reizi nokļuva tikai ap 1820. gadu. Tas ir izskaidrojams ar skarbajiem laika apstākļiem, kā arī tas, ka ledainās un vētrainās jūras ap Antarktīdu bija nepārvarams šķērslis. Līdz 1950. gadam joprojām vairāk nekā puse no kontinenta nebija izpētīta. Mūsdienās lidaparāti un traktori ļauj nokļūt cilvēkiem jebkurā Antarktīdas nostūrī. Arī satelītuzņēmumi atvieglina Antarktīdas izpētes procesu. Tomēr zinātnieki ir atzinuši, ka Antarktīdā joprojām ir daudz dažādu lietu un vietu, kuras nav vēl pietiekoši izpētītas.