Ģeogrāfiskā karte - Longjērbīene (Longyearbyen)

Longjērbīene (no) ir Norvēģijas valdījuma Svalbāras lielākā apdzīvotā vieta un tās administratīvais centrs. Izvietojusies arhipelāga lielākajā salā Špicbergenā, Īsfjorda atzara Adventfjorda dienvidu piekrastē Longjēras ielejā. Longjērbīenē atrodas Svalbāras gubernatora rezidence un viņa administrācija. Tā ir vistālāk uz ziemeļiem esošā apdzīvotā vieta pasaulē un vistālāk uz ziemeļiem esošā apdzīvotā vieta, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedz 1000 iedzīvotāju. Galvenās nodarbinātības nozares ir kalnrūpniecība, tūrisms un zinātne un pētniecība.

1896. gadā norvēģu kuģniecība Vesteraalens Dampskibsselskab organizēja tūrisma braucienus uz Špicbergenu un Hotellnesetas pussalā uzbūvēja viesnīcu. 1898.—1899. gada ziemā šeit pārziemoja divas ģimenes un Norvēģijas pasts ierīkoja šeit pasta nodaļu.

Amerikāņu uzņēmējs Džons Manro Longjirs Špicbergenu pirmoreiz apmeklēja 1901. gadā kā tūrists, kur sastapa akmeņogļu izlūkošanas ekspedīciju. 1903. gadā Longjirs atgriezās Špicbergenā un kopā ar savu partneri Frederiku Eijeru nopirka norvēģu koncesiju Adventfjorda rietumos. 1906. gadā Bostonā bāzētā Longjiram un Eijeram piederošā Arctic Coal Company sāka akmeņogļu ieguvi, kā arī izbūvēja piestātni un strādnieku apmetni. Kompānijai bija amerikāņu administrācija, bet strādnieki lielākoties bija norvēģi. Pilsētiņu līdz 1926. gadam dēvēja par Longjiru (Longyear City).

1916. gadā ogļu ieguves koncesiju pārpirka Norvēģijas kompānija Store Norske (SNSK). Pilsētiņa paplašinājās, tajā tika uzcelta slimnīca un 1921. gadā arī baznīca. 1926. gadā to pārdēvēja tagadējā vārdā. 1935. gadā kompānija uzbūvēja Sverdrupbīenes apmetni, kas tagad ir viens no pilsētiņas rajoniem, bet 1938. gadā tika pabeigta pirmā ceļa būvniecība; tas savienoja Longjērbīeni ar Sverdrupbīeni.

Otrā pasaules kara laikā arhipelāgs kļuva par stratēģiski svarīgu vietu Savienoto spēku apgādes maršrutu drošības nodrošināšanai. Norvēģijas emigrācijas valdība atteicās pieņemt arhipelāga apvienoto PSRS—Lielbritānijas okupāciju. 1941. gada 3. septembrī visi Svalbāras iedzīvotāji tika evakuēti uz Skotiju. Adventdālenē tika ierīkots neliels vācu garnizons ar lidlauku, kuru galvenais mērķis bija meteoroloģiskās informācijas nodrošināšana. 1943. gadā vācu karakuģi Tirpitz un Scharnhorst bombardēja Longjērbīeni, Barencburgu un Grumantu. Longjērbīenē neskartas palika tikai četras ēkas, kā arī Sverdrupbīene. Iedzīvotāji Longjērbīenē sāka atgriezties 1945. gada jūnijā.

1946. gadā tika uzcelts Nībīenes (Nybyen) ciemats līdzās Sverdrupbīenei. 1948. gadā akmeņogļu ieguve sasniedza pirmskara līmeni. 1949. gadā tika ierīkoti telefona sakara ir kontinentu, izmantojot radiosakaru staciju, kā arū uzbūvēta ferma piena govīm, cūkām un vistām. 1950. gadā sāka darboties vietējā radiostacija. 1959. gadā aviokompānija Braathens SAFE sāka neregulārus ziemas lidojumus uz Longjērbīeni, izmantojot Adventdālenē izbūvēto grunts skrejceļu. 1971. gadā tika atvērta jauna skola ar peldbaseinu. Pastāvīgais Longjēres lidosta tika atvērts 1975. gadā.

Tajā pat 1971. gadā tika nodibināta Svalbāras Padome, kurā tika ievēlēti vai nozīmēti 17 pie partijām nepiederoši locekļi no trijām grupām — SNSK darbiniekiem, valsts darbiniekiem un pārējiem. 1980. gados SNSK ieviestā Svalbāras vietējā nauda tika aizstāta ar Norvēģijas kronu. 1983. gadā SNSK pārcēla savu galveno ofisu no Bergenas uz Longjērbīeni. 1984. gadā Norvēģijas Lauksaimniecības universitāte izveidoja sēklu banku (vēlāk — Svalbāras Globālā sēklu glabātuve), bet 1993. gadā tika atvērts Svalbāras Universitātes Centrs, kur pirmajā semestrī studēja 30 studenti. 1995. gadā tūrisma popularizēšanais atvērta viesnīca Polar Hotel.

2002. gadā Svalbāras padomi aizstāja Longjērbīenes municipālā padome, kas pārņēma lielāko daļu rūpju par pilsētas infrastruktūru.