Bogota (Distrito Capital de Bogotá)
Pirms konkistadoru ierašanās Bogotas vietā bija čibču indiāņu galvenais centrs, kuru sauca par Bakatu (Bacatá).
Mūsdienu pilsētu nodibināja konkistadors Gonsalo Himeness de Kvesada (Gonzalo Jiménez de Quesada) 1538. gadā.
1718. gadā Bogota kļuva par spāņu Jaunās Granādas vicekaralistes (Virreinato de Nueva Granada) centru.
1810. gadā iedzīvotāji sacēlās pret spāņu varu, tomēr sacelšanās tika apspiesta. 1819. gadā Bogotu ieņēma Simona Bolivāra karaspēks.
1819. gadā vicekaraliste ieguva neatkarību no Spānijas un Bogota kļuva par Lielkolumbijas (Gran Colombia) galvaspilsētu. Tomēr 1830. gadā Lielkolumbija sabruka un izveidojās Jaunā Granāda (mūsdienu Kolumbija), Ekvadora un Venecuēla. 1903. gadā ar ASV atbalstu pret solījumiem atļaut būvēt Panamas kanālu, neatkarību no Kolumbijas ieguva Panama.
1948. gadā Bogotā tika nogalināts populārais kolumbiešu poltiķis Horhe Gaitans. Pilsētā izcēlās plaši nemieri un ielu kaujas. Sākās politiskās nestabilitātes periods (La Violencia), kurš turpinājās 10 gadus, gāja bojā no 180 000 līdz 300 000 kolumbiešu.