Slovēņu valoda
Slovēņu valoda (slovenski jezik vai slovenščina) ir indoeiropiešu saimes slāvu atzara valoda, kurā runā vairāk kā 2 miljoni cilvēku, lielākoties slovēņi, Slovēnijā un tās pierobežā kaimiņvalstīs. Slovēņu valoda ir viena no divām mūsdienu valodām (otra ir slovāku valoda), kuras pašnosaukums tulkojumā nozīmē "slāvu valoda".
Slovēņu valoda, līdzīgi citām slāvu valodām, ir bagāta ar lietvārdu locījumu formām un ir ar brīvu vārdu kārtību (lai gan parastā kārtība ir teikuma priekšmets — izteicējs — objekts). Īpaša iezīme ir tajā saglabājies divskaitlis. No citām dienvidu slāvu valodām tā ir tuvāka horvātu valodas čakaviešu un kaikaviešu dialektiem, taču ir ievērojamas saprašanās grūtības ar literārās horvātu un citu dienvidu slāvu valodas runātājiem leksikas, gramatikas un izrunas dēļ. Dažas kopīgas iezīmes slovēņu valodai ir nevis ar dienvidu, bet rietumu slāvu valodām.
Lai gan senslāvu valodas slovēņu dialekti zināmi kopš 10. gadsimta un bijuši izplatīti visai plašā toreiz slāvu apdzīvotā areālā tagadējā Austrijā, vēsturiski slovēņu valoda noformējās 18. un 19. gadsimtā, kad Ļubļanas apkaimes (Goreņjes un Doleņjes) dienvidu slāvu dialekti kļuva par vadošajiem visā teritorijā. Šo dialektu attīstību par valodu saista ar sākotnēji katoļu, vēlāk protestantu mācītāju Primožu Trubaru, kurš 16. gadsimtā uzrakstīja pirmās grāmatas — katķismu un ābeci — slovēniski. Pavisam viņš slovēniski uzrakstīja vai pārtulkoja 22 grāmatas. Tajās viņš pamatā vadījās no Ļubļanas izloksnes, kuru atzina par labskanīgāku nekā viņa dzimtā Doleņjes dialekta Rašicas izloksni, tomēr pievienoja tai arī dažas viņa dzimtās izloksnes īpatnības. Viņa veikumam sekoja arī citi protestantu mācītāji, pieņemot Trubara ieteikto valodas versiju. Pats Trubars savu grāmatu uzrakstīšanas laikā jau bija par protestantisma propagandu izsūtīts no katoliskās Austrijas kontrolētās Slovēnijas un atradis sev mītni Vācijā. No citiem tālaika autoriem ievērojamu darbu veica Adams Bohoričs, kurš sastādīja pirmo slovēņu gramatiku, un Jurijs Dalmatinskis, kurš pārtulkoja visu Bībeli.
18. gadsimta beigas un Napoleona kari deva grūdienu nacionālajām kustībām Balkānos, un slovēņi sāka apjaust sevi kā atsevišķu nāciju. Nācijai bija vajadzīga vienota valoda, un dabiskā ceļā par to kļuva literāri visattīstītākais Ļubļanas dialekts. Šajā laikā reģionālās elites valoda tradicionāli bija vācu, un tā bija atstājusi lielu iespaidu arī uz slovēņu valodu, kura līdz pat 1918. gadam palika tikai vienkāršās tautas valodas statusā. 19. gadsimta atmodas laikā liela daļa ieplūdušo vācu vārdu tika aizstāta ar to horvātu un čehu analogiem.
1920. un 1930. gados pirmās Dienvidslāvijas laikā valoda tika stipri serbhorvatizēta; tas izsauca nepatiku slovēņu intelektuāļos, un līdz ar Tito režīma nodibināšanos šī prakse tika atmesta, ļaujot slovēņu valodai iet savu ceļu. Fašistiskajā Itālijā šai pašā laikā slovēņu valoda tika stingri apspiesta, pēc 1938. gada anšlusa analoģisks stāvoklis radās Austrijā. Pēc Otrā pasaules kara asimilācijas politika šajās valstīs tika mīkstināta.
Slovēņu valoda, līdzīgi citām slāvu valodām, ir bagāta ar lietvārdu locījumu formām un ir ar brīvu vārdu kārtību (lai gan parastā kārtība ir teikuma priekšmets — izteicējs — objekts). Īpaša iezīme ir tajā saglabājies divskaitlis. No citām dienvidu slāvu valodām tā ir tuvāka horvātu valodas čakaviešu un kaikaviešu dialektiem, taču ir ievērojamas saprašanās grūtības ar literārās horvātu un citu dienvidu slāvu valodas runātājiem leksikas, gramatikas un izrunas dēļ. Dažas kopīgas iezīmes slovēņu valodai ir nevis ar dienvidu, bet rietumu slāvu valodām.
Lai gan senslāvu valodas slovēņu dialekti zināmi kopš 10. gadsimta un bijuši izplatīti visai plašā toreiz slāvu apdzīvotā areālā tagadējā Austrijā, vēsturiski slovēņu valoda noformējās 18. un 19. gadsimtā, kad Ļubļanas apkaimes (Goreņjes un Doleņjes) dienvidu slāvu dialekti kļuva par vadošajiem visā teritorijā. Šo dialektu attīstību par valodu saista ar sākotnēji katoļu, vēlāk protestantu mācītāju Primožu Trubaru, kurš 16. gadsimtā uzrakstīja pirmās grāmatas — katķismu un ābeci — slovēniski. Pavisam viņš slovēniski uzrakstīja vai pārtulkoja 22 grāmatas. Tajās viņš pamatā vadījās no Ļubļanas izloksnes, kuru atzina par labskanīgāku nekā viņa dzimtā Doleņjes dialekta Rašicas izloksni, tomēr pievienoja tai arī dažas viņa dzimtās izloksnes īpatnības. Viņa veikumam sekoja arī citi protestantu mācītāji, pieņemot Trubara ieteikto valodas versiju. Pats Trubars savu grāmatu uzrakstīšanas laikā jau bija par protestantisma propagandu izsūtīts no katoliskās Austrijas kontrolētās Slovēnijas un atradis sev mītni Vācijā. No citiem tālaika autoriem ievērojamu darbu veica Adams Bohoričs, kurš sastādīja pirmo slovēņu gramatiku, un Jurijs Dalmatinskis, kurš pārtulkoja visu Bībeli.
18. gadsimta beigas un Napoleona kari deva grūdienu nacionālajām kustībām Balkānos, un slovēņi sāka apjaust sevi kā atsevišķu nāciju. Nācijai bija vajadzīga vienota valoda, un dabiskā ceļā par to kļuva literāri visattīstītākais Ļubļanas dialekts. Šajā laikā reģionālās elites valoda tradicionāli bija vācu, un tā bija atstājusi lielu iespaidu arī uz slovēņu valodu, kura līdz pat 1918. gadam palika tikai vienkāršās tautas valodas statusā. 19. gadsimta atmodas laikā liela daļa ieplūdušo vācu vārdu tika aizstāta ar to horvātu un čehu analogiem.
1920. un 1930. gados pirmās Dienvidslāvijas laikā valoda tika stipri serbhorvatizēta; tas izsauca nepatiku slovēņu intelektuāļos, un līdz ar Tito režīma nodibināšanos šī prakse tika atmesta, ļaujot slovēņu valodai iet savu ceļu. Fašistiskajā Itālijā šai pašā laikā slovēņu valoda tika stingri apspiesta, pēc 1938. gada anšlusa analoģisks stāvoklis radās Austrijā. Pēc Otrā pasaules kara asimilācijas politika šajās valstīs tika mīkstināta.
Zeme (teritorija)
-
Austrija
Austrija, oficiāli Austrijas Republika (Republik Österreich), ir valsts Centrāleiropā. Austriju no visām pusēm ieskauj citas valstis un tai nav izejas pie jūras. Ziemeļos Austrija robežojas ar Vāciju un Čehiju, austrumos ar Slovākiju un Ungāriju, dienvidos ar Slovēniju un Itāliju, bet rietumos ar Šveici un Lihtenšteinu. Tā ir federāla, parlamentāra un reprezentatīvi demokrātiska republika. Austrija sastāv no deviņām federālajām zemēm, kur katrai ir savs parlaments un valdība.
Austrijas platība ir 83 849 km², un 2009. gadā šajā valstī dzīvoja aptuveni 8,36 miljoni iedzīvotāju, no kuriem aptuveni trīs ceturtdaļas ir katoļi. Valsts galvaspilsēta ir Vīne, kur dzīvo aptuveni 20% no visiem Austrijas iedzīvotājiem. Oficiālā valoda ir vācu valoda. Austrijas iedzīvotāju lielākā daļa ir etniski vāciešiem tuvi radnieciskie austrieši. Lielākās minoritātes ir slovēņi, horvāti un ungāri. Valsts galva ir Austrijas prezidents, bet valdības galva — kanclers. -
Itālija
Itālija (, izrunā ), oficiāli Itālijas Republika (Repubblica italiana), ir valsts Dienvideiropas centrālajā daļā. Kopš 1946. gada konstitucionālā referenduma Itālija ir republika. Lielākā daļa no valsts atrodas Apenīnu pussalā, kas tālu iestiepjas Vidusjūrā. Pēc kontūras šī pussala atgādina zābaku. Itālijai pieder arī divas lielas salas: Sardīnija un Sicīlija, un vairākas mazākas salas. Itālija robežojas ar Šveici, Austriju, Franciju, Slovēniju un divām anklāva pundurvalstīm — Vatikānu un Sanmarīno, savukārt Šveicē Itālijai pieder eksklāvs Campione d'Italia.
Aptuveni trīs ceturtdaļas no valsts teritorijas klāj kalnienes un kalni. Itālijas ziemeļos dabīgā robeža ar citām valstīm ir Alpu kalni, savukārt tālu pussalā iestiepjas Apenīnu kalni. Lielākā daļa no valsts zemienēm atrodas lielo upju ielejās, piemēram, Po ielejā. Itālijas dienvidos un Sicīlijā atrodas trīs tektonisko plātņu krustpunkts, tādēļ šeit ir intensīva ģeoloģiskā aktivitāte. Itālijas teritorijā atrodas četri aktīvi vulkāni, no kuriem pazīstamākie ir Vezuvs un Etna.
