Pandžabu valoda

Pandžabu valoda
Pandžabu valoda (dēvanāgarī rakstībā: पंजाबी; izrunā: ) ir viena no indoāriešu valodām. Tajā runā galvenokārt cilvēki, kas dzīvo vēsturiskajā Pendžābas reģionā, kas mūsdienās ir sadalīts starp Pakistānu un Indiju. Tā ir viena no Indijas valsts valodām, kā arī sikhisma oficiālā valoda. Tiek lēsts, ka pandžabu valodā runā aptuveni 110 miljoni cilvēku. Līdz ar to tā ir 11. vietā pēc runātāju skaita.

Visvairāk pandžabu valodā runājošie dzīvo Pakistānā (~76,3 miljoni), Indijā (~29,1 miljons), Apvienotajā Karalistē (~2,3 miljoni), Kanādā (~1,1 miljons), Apvienotajos Arābu Emirātos (~720 tūkstoši), Amerikas Savienotajās Valstīs (~640 tūkstoši) un Saūda Arābijā (~620 tūkstoši).

Zeme (teritorija)
  • Indija
    Indija (hi, Bhārat, en), oficiāli Indijas Republika (hi, Bhārat Gaṇarājya, en), ir valsts Dienvidāzijā. Tā ir septītā lielākā valsts pasaulē, kā arī otrā lielākā valsts pēc iedzīvotāju skaita. Toties tā ir vislielākā demokrātiskā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Indijā dzīvo vairāk nekā miljards cilvēku un šajā teritorijā runā vairāk kā 1600 dažādās valodās. Indiju dienvidos apskalo Indijas okeāns, rietumos Arābijas jūra, bet austrumos Bengālijas līcis. Krasta līnijas garums sasniedz 7517 km. Rietumos tā robežojas ar Pakistānu, ziemeļos ar Ķīnu, Nepālu un Butānu, bet austrumos ar Bangladešu un Mjanmu. Tai Indijas okeānā ir jūras robežas arī ar Šrilanku, Maldīviju un Indonēziju.

    Indijas subkontinenta ilgstošajā vēsturē ir veidojušās tā materiālās un kultūras bagātības, tajā ir mājvieta Indas ielejas civilizācijai, to ir šķērsojuši vēsturiskie tirdzniecības ceļi un te ir bijušas lielas impērijas. Šeit ir radušās četras no pasaules pamata reliģijām — hinduisms, budisms, džainisms un sikhisms. Mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē, izplatoties zoroastrismam, jūdaismam, kristietībai un islāmam, izveidojās reģiona atšķirīgā kultūra. No 18. gadsimta sākuma Britu Austrumindijas kompānijas pakāpeniski anektēja Indiju, bet no 19. gadsimta vidus to kolonizēja Apvienotā Karaliste. Indija par neatkarīgu valsti kļuva 1947. gadā pēc Britu Indijas sabrukuma plašas nevardarbīgas pretošanās rezultātā.
  • Malaizija
    Malaizija (ms) ir federatīva valsts Dienvidaustrumāzijā. Tā sastāv no 13 štatiem un trim federālajām teritorijām. Valsts sauszemes platības daļu, kura ir 329 847 km², Dienvidķīnas jūra sadala divās līdzīga lieluma daļās — Rietummalaizijā Malakas pussalas dienviddaļā un Austrummalaizijā Kalimantānas salas ziemeļos. Malaizijas pussalas daļa robežojas ar Taizemi, bet salas daļa ar Bruneju un Indonēziju. Valsts galvaspilsēta ir Kualalumpura, savukārt federālās valdības mītne atrodas Putradžajā.

  • Pakistāna
    Pakistāna, oficiālais nosaukums Pakistānas Islāma Republika (اسلامی جمہوریۂ پاکستان), ir valsts Dienvidāzijā. Tā robežojas ar Irānu, Afganistānu, Ķīnu un Indiju. Pakistānas dienvidus apskalo Arābijas jūra, kas ir viena no Indijas okeāna jūrām. Pakistānas valsts ir izveidota 1947. gadā. Pirms tam tā bija Britu Indijas daļa, kuru pārsvarā apdzīvoja musulmaņi. Lielākā daļa no pārējās Britu Indijas, kuru apdzīvoja hinduisti un citu reliģiju pārstāvji, bija pamats Indijas valstij. Mūsdienās joprojām Pakistānai ar Indiju ir konflikts par musulmaņu apdzīvoto Kašmīru. 1956. gadā Pakistāna tika proklamēta par pirmo islāma republiku pasaulē. 1971. gadā Pakistānas daļa- Austrumpakistāna, ieguva neatkarību un tika nosaukta par Bangladešu.

    Nosaukuma "Pakistāna" izcelsme ir strīdīga. No persiešu un urdu valodām šis nosaukums nozīmē "tīro, šķīsto zeme" (pāk - "tīrs, šķīsts"; -stān - "zeme"). Ir zināms arī tas, ka Čaudhurī Rahmats Ali, kas bija viens no nozīmīgākajiem neatkarīgas musulmaņu valsts radīšanas aizstāvjiem, savā rakstītajā pamfletā "Tagad vai nekad" ("Now Or Never") ir piedāvājis valsti saukt par "Pak(i)stānu". Šadu nosaukumu viņš ir izvēlējies kā akronīmu no pieciem Britu Indijas pakļautībā esošo teritoriju nosaukumiem - Pendžāba, Afgānija (mūsdienās Ziemeļrietumu pierobežas province), Kašmīra, Sinda un Beludžistāna.