Lietuviešu valoda

Lietuviešu valoda
Lietuviešu valoda (lietuvių kalba) ir dzimtā valoda apmēram 3,5 miljoniem cilvēku, galvenokārt Lietuvā, kur tā ir vienīgā valsts valoda. Tā pieder pie baltu valodu grupas un ir radniecīgākā latviešu valodai. Tā ir visarhaiskākā no dzīvajām indoeiropiešu saimes valodām.

Starp trijām lielajām baltu valodām — lietuviešu, latviešu un prūšu — arhaiskuma nozīmē lietuviešu valoda aizņem vidēju vietu: lietuviešu valoda savās formās ir arhaiskāka par latviešu valodu, taču modernāka par 18. gadsimtā mirušo prūšu valodu. Tātad šodien lietuviešu valoda ir visarhaiskāka dzīvā indoeiropiešu valoda. Lietuviešu literāro valodu neietekmēja somugru valodas kā tas bija kuršu, zemgaļu, sēļu un latviešu valodām, tomēr somugru ietekme ir jūtama Lietuvas ziemeļos, kur agrāk bija kuršu, zemgaļu un sēļu apdzīvotās zemes. Šo mirušo baltu valodu substrāts visvairāk ir ietekmējis vārdu uzsvaru lietuviešu ziemeļu izloksnēs. Tomēr lietuviešu valodu uz slāvisko pusi ietekmēja atrašanās Lietuvas lielkņazistes sastāvā.

Lietuviešu literārā valoda veidojās sarežģīti un ļoti nelabvēlīgos apstākļos, kādi starp Eiropas valodām ir bez precedenta. Senākie rakstiskie teksti ir Tēvreizes un "Esi sveicināta, Marija" tulkojumi ap 1503. gadu, kas uzrakstīti austrumaugštaišu izloksnē. Kēnigsbergā 1547. gadā iespieda Martīna Mažvīda tulkoto katehismu, kas bija pirmā grāmata lietuviešu valodā. Grāmata sarakstīta dienvidžemaišu izloksnē, taču tajā sastopamas arī dažādās rietumaugštaišu izloksnes iezīmes. Kopš 16. gadsimta, līdz 18. gadsimta beigām Lietuvas Dižkunigaitijas teritorijā pastāvēja divi rakstības varianti: austrumu rakstība, kas veidojās uz Viļņas apkārtnes austrumaugštaišu izloksnes pamata, kā arī vidus variants, kurš tapa Vidus Lietuvā pie Ķēdaiņu pilsētas, pamatojoties uz rietumaugštaišu izloksnes vietējo variantu. Tajā pašā laikā Mazajā Lietuvā, Vācu ordeņa dibinātajā Prūsijas hercogistē, kas vēlāk kļuva par Prūsijas karalisti (tā atradās mūsdienu Kaļiņingradas apgabalā un tuvākajās Polijas un Baltkrievijas teritorijās, kā arī Nemunas labā krasta joslā, kas sākās aiz Jurbarkas un gāja līdz Klaipēdai un vēl tālāk tagadējā Lietuvā), izveidojās vietējs, riemtumaugštaišu izloksnes dienvidu variantam piederošs Rietumu rakstības variants. Tātad tajā pašā laikā etniskās lietuviešu zemēs līdzās pastāvējuši pat trīs lietuviešu valodas rakstības jeb literārās valodas varianti. Līdz 18. gadsimta beigām grāmatas Lietuvas Dižkunigaitijā tika iespiestas gan austrumu, gan vidus rakstībās. Tās, tāpat kā Rietumu rakstībā iespiestās grāmatas vai saglabājušies rakstiskie teksti, galvenokārt bija reliģiskas tematikas. To veicināja sacensība starp luterāņiem un katoļiem, kas risinājās reformācijas dēļ (Lietuvā katoļticība saglabājās). Pamatā tika iespiesti grāmatu tulkojumi no svešvalodām, kuri bija pārpildīti ar svešvalodu vārdiem un lietuviešu valodai neraksturīgām gramatiskām konstrukcijām. Bet tā kā lietuviešu baznīcās un augstākajās aprindās prestiža bija kļuvusi poļu valoda, 18. gadsimta sākumā panīka Viļņas apkārtnēs lietotā austrumu rakstība, kā arī 18. gadsimta beigās to pārstāja lietot Vidus Lietuvā, Ķēdaiņu apkārtnē izveidojusies minētā rietumu augštaišu vidus rakstība. Šo rakstību izzušanu ietekmēja arī Polijas—Lietuvas kopvalsts bojāeja laikposmā no 1772. līdz 1795. gadam. Gandrīz visu Lietuvas Dižkunigaitijas teritoriju okupēja Krievijas impērija. Apmēram simt gadu, līdz 19. gadsimta beigām, Lietuvas Dižkunigaitijas teritorijā ikviens autors rakstīja savā izloksnē, kopīgie valodas rakstības varianti izzuda. 1864. gadā pēc 1863. gada Janvāra sacelšanās, Krievijas impērijas Lietuvas ģenerālgubernators Mihails Muravjovs-Viļenskis aizliedza lietuviešu valodas lietošanu izglītībā un izdevējdarbībā, atļaujot tikai publicējumus, kur lietuviešu valoda rakstīta kirilicā. Taču par spīti lielajiem sodiem, kas draudēja par šī aizlieguma pārkāpšanu, Austrumprūsijā un ASV latīņu alfabētā iespiestās grāmatas lietuviski slepus ieveda tā sauktie grāmatneši (knygnešiai). 1904. gadā šis aizliegums tika atcelts.

Pavisam citāds stāvoklis bija Prūsijas karalistē, kuras teritorijā lietuviešu valodas rakstības tradīcija nepārtrūka pat līdz Otrajam pasaules karam. Tādēļ 19. gs. beigās — 20 gs. sākumā ievērojamajam lietuviešu valodniekam Jonam Jablonskim nebija samērā grūti, izmantojot Mazajā Lietuvā lietoto valodas rakstību, veikt literārās valodas normēšanu — lielas grūtības arvien vēl radīja ievestie lietuviešu valodas lietošanas ierobežojumi un spēkā esošais aizliegums iespiest tekstus latīņu alfabētā.

Bijušās Lietuvas Dižkunigaitijas teritorijā lietotais rietumaugštaišu kauņiešu variants virzījās uz Mazo Lietuvu Austrumprūsijā. Jons Jablonskis savā grāmatā Lietuviškos kalbos gramatika (lv) formulēja un rakstiskā veidā skaidroja lietuviešu valodas pamatprincipus, balstoties uz rietumaugštaišu dienvidu daļas izloksni un iekļaujot dažas Mazajā Lietuvā lietotas īpašības. Būtībā mūsdienu lietuviešu literārās valodas pamatā ir Jablonska noteiktie principi. Rietumaugštaišu dienvidu daļas izloksnē ir saglabājušās visvecākās lietuviešu valodas formas, kuras nu ir kļuvušas par literārās valodas normām.

Zeme (teritorija)
  • Latvija
    Latvijas Republika (liv) ir valsts Ziemeļeiropā, Baltijas jūras austrumu krastā. Tā ir viena no trijām Baltijas valstīm un ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Valsts galvaspilsēta ir Rīga. Ziemeļos Latvija robežojas ar Igauniju, austrumos — ar Krieviju, dienvidaustrumos — ar Baltkrieviju, bet dienvidos — ar Lietuvu. Rietumos to apskalo Baltijas jūra, savukārt ziemeļos — Rīgas līcis. Latvijas platība ir 64 589 km2, iedzīvotāju skaits 2022. gada sākumā bija 1,87 miljoni. Apmēram 62% no iedzīvotājiem ir latvieši, bet no pārējiem iedzīvotājiem lielākā daļa ir krievi. Latviešu valoda ir oficiālā valsts valoda. Dominējošā reliģija ir kristietība (galvenokārt luterisms, katoļticība un pareizticība). Saskaņā ar Latvijas Satversmi valsts teritoriju veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale, bet Latviešu vēsturisko zemju likumā noteikti pieci Latvijas kultūrvēsturiskie novadi — Latgale, Kurzeme, Sēlija, Vidzeme un Zemgale. Desmit lielākās Latvijas pilsētas pēc iedzīvotāju skaita ir valstspilsētas Rīga, Daugavpils, Liepāja, Jelgava, Jūrmala, Ventspils, Rēzekne, Ogre, Valmiera un Jēkabpils.

    Latvija ir unitāra daudzpartiju republika. Latvijas pamatlikums ir Satversme. Latvijas parlamentu (Saeimu) uz četriem gadiem ievēl vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, pašlaik darbojas 14. Saeima, kas tika ievēlēta 2022. gadā. Valsts galva ir prezidents, ko Saeima ievēl uz četriem gadiem, pašreizējais valsts prezidents ir Egils Levits, kuru ievēlēja 2019. gadā 8. jūlijā. Valdības galva ir Ministru prezidents, kura kandidātu apstiprināšanai Saeimā izvirza valsts prezidents, pašreizējais Ministru prezidents ir Arturs Krišjānis Kariņš. Ministru prezidents izveido valdību (Ministru kabinetu), kurā pašlaik ietilpst 13 ministrijas.
  • Lietuvas Padomju Republika
    Lietuvas Padomju Republika, vēlāk Lietuvas Sociālistiskā Padomju Republika, bija īslaicīga Padomju Krievijas satelītvalsts 1919. gada janvārī un februārī, kas Lietuvas Brīvības cīņu laikā ar Padomju Krievijas politisku, ekonomisku un militāru atbalstu pastāvēja līdztekus Lietuvas Republikai. Likvidēta pēc Lietuvas—Baltkrievijas PSR izveides.

    Pēc 1918. gada Novembra revolūcijas Vācijas impērijā Lietuvas valsts padomes prezidijs 1918. gada 11. novembrī par pirmo Lietuvas pagaidu valdības vadītāju apstiprināja Augustīnu Voldemāru. Lietuvas un Baltkrievijas poļi nodibināja "Austrumu nomaļu aizsardzības komiteju" un lūdza Polijas armijas palīdzību. Juzefs Pilsudskis 7. decembrī iekļāva šīs komitejas organizētās bruņotās vienības Polijas armijas sastāvā.