Uganda (Republic of Uganda)
 |
|
| Ugandas karogs | |
Vārds Uganda cēlies no Bugandas valsts, kuras teritorija ietvēra daļu no Ugandas dienvidiem, tai skaitā, tās galvaspilsētu Kampalu. Puse no valsts iedzīvotājiem dzīvo zem starptautiskā iztikas minimuma, kuru noteica Pasaules Banka 1985. gadā, pašlaik tie ir 1,8 ASV dolāri dienā.
Ugandas iedzīvotāji bija mednieki un izdzīvošana balstījās uz savācējsaimniecības principiem, līdz aptuveni pirms 1700 — 2300 gadiem, no Centrālās un Rietumāfrikas daļas uz Ugandas dienvidiem pārceļoja bantu valodās runājošās tautas. Šīs tautas ieviesa un attīstīja dzelzs apstrādi, kā arī jaunu sociālo un politisko iekārtu.
Uz Kitaras impērijas pamatiem, kura pastāvēja 14. un 15. gadsimtā, izveidojās trīs spēcīgas karaļvalstis — Bunjoro-Kitara, Buganda un Ankole. Mūsdienās šīs četras valstis ir pārtapušas par Ugandas Republikas apgabaliem.
Nīlas valodu saimei piederošās tautas, tai skaitā, luo un atekeri šajā reģionā ienāca no ziemeļiem, iespējams ap 120. gadu m.ē. Viņi galvenokārt nodarbojās ar lopkopību un lauksaimniecību, apmetoties mūsdienu Ugandas ziemeļu un austrumu daļā. Daļa no luo tautas iekaroja Bunjoro teritoriju, tādējādi asimilējoties ar bantu tautām. Šīs asimilācijas rezultātā radās Babiito dinastija, kuras pārstāvji ir līdzšinējie Buhjoro valdnieki, kurus dēvē par Omukamām. Pašreizējais Omukama ir Iguru I (kopš 1994. gada). Mūsdienās Omukama piedalās Ugandas politikā pārstāvot Bunjoro tautu. Luo tautas migrācija turpinājās līdz 16. gadsimtam, daļa tautas apmetās bantu tautu apdzīvoatajā teritorijā mūsdienu Ugandas austrumos, savukārt, pārējie nomitinājās Viktorijas ezera rietumkrastā, Kenijas un Tanzānijas teritorijās. Atekeru tauta apmetās mūsdienu Ugandas austrumu, ziemeļaustrumu daļu, kā arī daļa asimilējās uz ziemeļiem no Kiogas ezera dzīvojošajiem luo.
19. gadsimta 30. gados mūsdienu Ugandas teritorijā ieradās arābu tirgotāji no Indijas okeāna piekrastes. Savukārt 1860. gados Ugandā ieradās britu pētnieki, meklēdami Nīlas izteku. Protestantu misionāri Ugandā parādījās 1877. gadā, bet katoļu — 1879. gadā. Apvienotā Karaliste 1888. gadā šajā teritorijā ieviesa Britu Austrumāfrikas asociācijas hartu, kuras mērķis bija attīstīt tirdzniecību starp Lielbritānijas kolonijām Āfrikā. 1894. gadā Uganda kļuva par Lielbritānijas protektorātu. Pēdējās teritoriālās izmaiņas notika līdz 1914. gadam, līdz tam, tai tika pievienoti vairāki ciemati un citas teritorijas. No 1900. līdz 1920. gadam Ugandā bija miega slimības epidēmijas uzliesmojums, kas nogalināja vairāk nekā 250 000 Ugandas iedzīvotāju.
1962. gada oktobrī Uganda ieguva neatkarību un kļuva par Britu sadraudzības daļu, bet 1963. gada oktobrī tika veiktas izmaiņas Ugandas konstitūcijā, kas apmierinātu Ugandas Iedzīvotāju Kongresa (UIK) un Kabaka Jekkas (Kabaka Yekka) partijas. Uganda formāli kļuva par republiku, taču faktiski bija moharhiju federācija. Tika izveidots jauns amats — valsts vadītājs jeb prezidents, kā arī viņa aizstājējs (viceprezidents) gadījumā, ja prezidents nav spējīgs pildīt savas pienākumus. Par prezidentu kļuva Bugandas karalis Edvards Muteesa II. Par viņa aizstājēju iecēla Viljamu Vilberforsu Nadiopi.
1966. gadā Miltons Obote veica apvērsumu valstī, ar varu panākot prezidenta atkāpšanos no amata. Savukārt, UIK partija, kura bija dominējošā parlamentā, veica izmaiņas konstitūcijā un Obote kļuva par prezidentu. Vēlēšanu sistēma tika atcelta, novedot pie nepārtrauktiem valsts mēroga apvērsumiem līdz 1980. gadu vidum. Obotes režīmu atbalstīja PSRS, apgādājot to ar bruņojumu. Tā kā Ugandas kaimiņvalstij Tanzānijai bija ciešas attiecības ar Ķīnu, PSRS mēģināja palielināt ietekmi Ugandā, jo tā bija stratēģiski svarīga cīņā ar Ķīnas ietekmi Āfrikā.
1971. gadā Idi Amins (1925—2003) pārņēma valstī varu un ar militāru spēku vadīja valsti 8 gadus. Viņa valdībai ieročus piegādāja Lībijas diktators Muammars Kadāfi, kurš Aminā saskatīja daudzsološu sabiedroto, savukārt vēlāk par galveno militāro atbalstītāju kļuva PSRS. Amina valdīšana atņēma aptuveni 300 000 ugandiešu dzīvības. Viņam bija raksturīgi rasistiski uzskati, jo 1972. gada 4. augustā izplatīja paziņojumu, ka Ugandā dzīvojošajiem aziātiem (pārsvarā indiešiiem no Gudžarātas) ir 90 dienas, lai atstātu valsti, to pamatojot ar uzskatu, ka šī mazākumgrupa grauj valsts saimniecību. Ugandas saimniecība, pēc šīs masveida izraidīšanas strauji pasliktinājās, jo daļa no indiešiem bija lielu uzņēmumu vadītāji, kuri, vēlāk tika nodoti Amina sabiedroto rokās. Amina valdīšanai pienāca gals pēc 1979. gadā notikušā Ugandas-Tanzānijas kara, kurā uzvarēja apvienotie Tanzānijas un trimdā izveidotās Ugandas nacionālās atbrīvošanas armijas spēki. Pie varas atkārtoti nāca Miltons Obote, bet pēc 6 gadiem, proti, 1985. gadā viņa vietā stājās ģenerālis Tito Okello. Okello valdīšanas laiks bija īss — tikai 6 mēneši, jo pie vars nāca Joveri Museveni, kurš jau kopš 1981. gada karoja pret Obotes un Okello režīmiem partīzānu karā, kuru dēvē par "krūmu karu". Museveni vadīja Nacionālās Pretošanās Armiju, kopā ar vairākiem nemiernieku grupējumiem, tai skaitā, Federālo Demokrātu Kustību ar Endrū Kadžiru (Andrew Kajiira) priekšgalā, kā arī ar vēl kādu grupējumu, kura vadītājs bija Džons Nkvanga (John Nkwanga).
Museveni ir pie varas kopš 1986. gada. 1990. gadu otrā pusē rietumvalstis viņu slavēja kā daļu no jaunās paaudzes Āfrikas valstu vadītājiem. Savas prezidentūras laikā Museveni ir iesaistījis valsti Kongo Demokrātiskās Republikas pilsoņu karā, kā arī citos konfliktos, kuri notikuši Lielo ezeru reģionā.
