Ģeogrāfiskā karte - Afganistāna (Islamic Republic of Afghanistan)

Afganistānas karogs

Afganistāna (dari:, Afğānistān; , Afġānistān) ir valsts Centrālāzijas dienvidos. Rietumos tā robežojas ar Irānu, dienvidos un austrumos ar Pakistānu, ziemeļos ar Turkmenistānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu, bet austrumos ar Ķīnu. Tās galvaspilsēta ir Kabula.

Afganistānā mīt ap 29,1 miljons cilvēku, tomēr tas ir tikai aptuveni lēsts, jo oficiāla tautas skaitīšana pēdējo reizi notika 1979. gadā. Aptuveni 40% no iedzīvotājiem ir puštuni (afgāņi). Citas lielākās etniskās grupas ir tadžiki, hazareji un uzbeki. Oficiālā valsts reliģija ir islāms.

Afganistānā saskārās daudzas Eirāzijas civilizācijas, krustojās tirdzniecības un kara ceļi. Līdz ar to reģions ir piedzīvojis daudz tautu staigāšanu, tajā bijušas āriešu, mēdiešu, persiešu, sengrieķu, maurju, Kušānu, arābu, tjurku, mongoļu, britu, PSRS un NATO valstu armijas.

Pirmie valstiskie veidojumi Afganistānas teritorijā zināmi kopš 2200.–1700. gada p.m.ē., kad Amudarjas (Oksas) augštecē pastāvēja bronzas laikmeta kultūra, ko arheologs Viktors Sarianidi 1976. gadā nosauca par Baktrijas–Margiānas arhaeoloģisko kompleksu (BMAC). 2. gadu tūkstoša p.m.ē. beigās to pakļāva mīdieši, bet aptuveni 550. gadā p.m.ē. Kīrs Lielais, iekļaujot Ahemenīdu impērijas sastāvā, 336. gadam p.m.ē. to iekaroja Maķedonijas Aleksandrs Lielais. Pēc viņa nāves Afganistāna bija helēniskās kultūras ietekmē, no 312. gada p.m.ē. Afganistānas teritorija bija Seleikīdu impērijas, no 247. līdz 224. gadam tās rietumu daļa bija Partas valsts, bet austrumu daļa Maurju impērijas sastāvā, bet vēlāk visa Afganistāna bija Grieķu Baktrijas valsts sastāvā, kas pastāvēja līdz 125. gadam p.m.ē. 135. gadā p.m.ē. mūsdienu Afganistānas ziemeļus ieņēma kušānu ciltis, bet nākamajā gadsimtā viņi nodibināja Kušānu valsti. Par valsts galvaspilsētām kalpoja Kapisa (pie mūsdienu Kabulas) un Pušklavati (pie mūsdienu Pešavaras). Paši kušāni savas valodas pierakstam pieņēma grieķu alfabētu un sāka kalt grieķu parauga monētas. Vairums kušānu bija zoroastrieši, tomēr laika gaitā pamazām pieņēma budismu. No 180. gada p.m.ē. līdz 10. gadam m.ē. mūsdienu Afganistānas un Pakistānas teritorijā valdīja Indas Grieķijas valsts valdnieki, vēlāk līdz pat 651. gadam Sasanīdu impērijas valdnieki.

Pēc islāma ieviešanas Afganistāna bija Umajādu kalifāta (661-750), vēlāk Abāsīdu kalifāta sastāvā. No 977. līdz 1186. gadam Gaznī bija Gaznevīdu impērijas galvaspilsēta. 13. gadsimtā Afganistānu pakļāva Mongoļu impērija, 14. gadsimtā Timurīdu lielvalsts. 16. un 17. gadsimtā pastāvēja Hatasku, Pešavaras, Heratas, Gilzaju, Kandahāras, Kabulas, Abdaliju hanistes, kas visas bija Sefevīdu šahu vasaļvalstis. 18. gadsimta sākumā gilzaji gan sarāva vasaļattiecības un sāka ekspansiju, ieņemot Isfahānu, kur 1722. gadā Mirs Mahmuds pasludināja sevi par šahanšahu, taču ar to pašu dumpis tika apspiests un afgāņu ciltis atkal nonāca atkarībā no Persijas.