Ģeogrāfiskā karte - Latvija (Republic of Latvia)

Latvijas karogs

Latvijas Republika ir valsts Ziemeļeiropā, Baltijas jūras austrumu krastā. Tā ir viena no trijām Baltijas valstīm un ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Valsts galvaspilsēta ir Rīga. Ziemeļos Latvija robežojas ar Igauniju, austrumos — ar Krieviju, dienvidaustrumos — ar Baltkrieviju, bet dienvidos — ar Lietuvu. Rietumos to apskalo Baltijas jūra, savukārt ziemeļos — Rīgas jūras līcis. Latvijas platība ir km 2, iedzīvotāju skaits 2018. gada sākumā bija 1,93 miljoni. Apmēram 62% no iedzīvotājiem ir latvieši, bet no pārējiem iedzīvotājiem lielākā daļa ir krievi. Latviešu valoda ir oficiālā valsts valoda. Dominējošā reliģija ir kristietība (galvenokārt luterisms, katoļticība un pareizticība). Saskaņā ar Latvijas Satversmi valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Pie kultūrvēsturiskajiem novadiem pieskaita arī Sēliju. Lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita ir Rīga, Daugavpils, Liepāja, Jelgava, Jūrmala, Ventspils un Rēzekne.

Latvija ir unitāra daudzpartiju republika. Latvijas pamatlikums ir Satversme. Latvijas parlamentu (Saeimu) uz četriem gadiem ievēl vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, pašlaik darbojas 12. Saeima, kas tika ievēlēta 2014. gadā. Valsts galva ir prezidents, ko Saeima ievēl uz četriem gadiem, pašreizējais valsts prezidents Raimonds Vējonis, kas tika ievēlēts 2015. gadā. Valdības galva ir Ministru prezidents, kura kandidātu apstiprināšanai Saeimā izvirza valsts prezidents, pašreizējais Ministru prezidents ir Arturs Krišjānis Kariņš. Ministru prezidents sastāda valdību (Ministru kabinetu), kurā pašlaik ietilpst 13 ministrijas.

Aizvēsturē Latvijas teritoriju apdzīvoja baltu un Baltijas somu ciltis. Kopš 9. gadsimta Kurzemē un Daugavas baseinā pastiprinājās vikingu ietekme, kuri to izmantoja kā daļu no ceļa no varjagiem uz grieķiem. Jau pirms 11. gadsimta Latvijas austrumu daļā nostiprinājās Austrumu kristietība un izveidojās Jersikas un Kokneses valstis. 12. un 13. gadsimtā Livonijas krusta karu rezultātā Latvijas teritorijā tika izveidota Livonijas Konfederācija un iedzīvotāji pievērsti katoļticībai. No 16. gadsimta vidus līdz 18. gadsimta sākumam Latvija bija sadalīta starp Poliju—Lietuvu, Dāniju (Kurzemes bīskapija) un Zviedriju. 18. gadsimtā Lielā Ziemeļu kara un Polijas-Lietuvas sadalīšanas rezultātā Latviju anektēja Krievijas Impērija. Pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas un Brestļitovskas līguma noslēgšanas Latviju pilnībā okupēja Vācijas impērija, pēc kuras sakāves Pirmajā pasaules karā tika deklarēta neatkarīga Latvijas Republika. Latvijas brīvības cīņās tās neatkarība tika nosargāta, ko starptautiski atzina. Otrā pasaules kara sākumā Latviju okupēja Padomju Savienība, pēc tam nacistiskā Vācija, bet kara beigās atkal Padomju Savienība. Latvijas Republika suverenitāti atkārtoti deklarēja 1990. gada 4. maijā, bet neatkarības atjaunošana tika starptautiski atzīta pēc 1991. gada 21. augusta. Latvija kļuva par NATO dalībvalsti, par Eiropas Savienības, bet arī par Eirozonas dalībvalsti. Latvija iestājās ESAO.

13. gadsimta sākumā Indriķa hronikā latviešu apdzīvotā teritorija tiek saukta par "Letgali". Aprakstot 1209. gada karagājienu pret Jersikas valdnieku Visvaldi, Latviešu Indriķis savā hronikā sāka lietot apzīmējumu "Letija", ko vēlāk atkārtoti attiecināja uz letgaļu apdzīvotajām Jersikas un Tālavas zemēm. Iespējams, šis vārds darināts pēc viduslaiku latīņu rakstu paraugiem atbilstoši latgaļu nosaukumam līvu valodā, kas bija sākotnējie starpnieki krustnešu attiecībās ar sākotnēji pakļautās Livonijas kaimiņu tautām. Vārds Letthia var būt arī atvasināts no daudz senākā kopnosaukuma latgaļu, sēļu un leišu zemēm, kas 1009. gadā parādās kā Litua Kvedlinburgas annālēs, bet vēlāk kā Lettowia 1253. gada karaļa Mindauga dāvinājuma latīņu tekstā. Tāpat lietuviešu nosaukums 13. gadsimtā latīniski rakstītajā Indriķa hronikā bija Lethones vai Letones.

Viens no pirmajiem autoriem, kas Vidzemi, Kurzemi un Zemgali aprakstīja kā vienotu "latviešu nācijas" apdzīvotu teritoriju, bija mācītājs Pauls Einhorns. 1649. gadā viņš publicēja pirmo pamatīgo latviešu vēstures grāmatu Historia Lettica, kuras pilnais nosaukums bija "tas ir latviešu nācijas apraksts, kurā stāstīts par latviešiem kā Vidzemes, Kurzemes un Zemgales senajiem iedzīvotājiem, viņu nosaukumu, reliģijas, valstu (Republica) vai pārvaldes izcelsmi, kādi tie bija pagānu laikos, arī viņu paražām, ieražām, dabu un īpašībām u.c."

Vārds "Latvija" kā zemes nosaukums latviešu valodā parādījās 19. gadsimta otrajā pusē. Latvijas vārdu cildināja un pamazām tautā ieviesa dzejnieki Auseklis, Andrejs Pumpurs un Atis Kronvalds. Pateicoties viņu lirikai un politiskās situācijas nomaiņai, no 1869. līdz 1888. gadam latviešu un igauņu zemju apzīmējumam lietotais vārds "Baltija" tika pamazām nomainīts pret "Latviju".