Ģeogrāfiskā karte - Svalbāra (Svalbard)

Svalbāra (Svalbard)
Svalbāra (no) ir Norvēģijas teritorija Arktikā ar speciālu starptautisku statusu. Arhipelāgs atrodas uz ziemeļiem no kontinentālās Eiropas starp 10° un 35° austrumu garumu un 74° un 81° ziemeļu platumu. Tas atrodas aptuveni 930 km uz ziemeļiem no Trumses, apmēram pa vidu starp Norvēģiju un Ziemeļpolu. Arhipelāgu veido deviņas galvenās salas, lielāko daļu no tā aizņem Špicbergenas sala, uz kuras atrodas visas arhipelāga apdzīvotās vietas, ja neskaita meteoroloģiskās stacijas Hūpenes un Lāču salā.

Administratīvi arhipelāgs nepieder nevienai Norvēģijas filkei, tā speciālo starptautisko statusu nosaka 1920. gada Svalbāras līgums un 1925. gada Svalbāras akts. Svalbāras administratīvais centrs, lielākā apdzīvotā vieta un vienīgā pilsēta ir Longjērbīene. Citas apdzīvotas vietas ir Barencburga, ko apdzīvo krievu un ukraiņu ogļrači, izpētes stacija Nīolesunna un kalnrūpniecības kopiena Sveagruva (arī Svea). Nīolesunna tiek uzskatīta par vistālāk ziemeļos esošo civilo pastāvīgi apdzīvoto vietu.

Sākotnēji Svalbāra tika izmantota kā vaļu medību bāze 17.—18. gadsimtā. 19. gadsimta beigās šeit tika uzsākta akmeņogļu ieguve un 20. gadsimta sākumā tika dibinātas pirmās pastāvīgās apmetnes. Ar 1920. gada Svalbāras līgumu tika atzīta Norvēģijas suverenitāte un ar 1925. gada Svalbāras aktu arhipelāgs pilnībā kļuva par Norvēģijas daļu. Svalbāras līgums arī nosaka, ka arhipelāgs ir brīvā ekonomiskā zona un demilitarizēta zona. Norvēģijas Store Norske Spitsbergen Kulkompani (arī Store Norske un SNSK) un Krievijas kompānija Arktikugoļ ir vienīgie akmeņogļu ieguves uzņēmumi Svalbārā. Liela nozīme ir tūrismam un pētniecībai. Špicbergenā atrodas arī Svalbāras Universitātes Centrs (UNIS) un Svalbāras Globālā sēklu glabātuve. Starp apdzīvotajām vietām nav ceļu, bet kā transporta līdzekļi tiek izmantoti sniega motocikli, aviācija un kuģi. Galveno savienojumu ar pārējo pasauli nodrošina Svalbāras Longjēres lidosta.

Arhipelāgā valda arktiskais klimats, kaut gan tajā ir ievērojami augstākas gaisa temperatūras nekā citās vietās, kas atrodas tajos pašos platuma grādos. Svalbāras fauna izmanto priekšrocības, ko dod garais polārās dienas (dēvēta arī par pusnakts sauli) periods, lai kompensētu ilgo polārās nakts periodu. Arhipelāgs ir ligzdošanas vieta daudziem jūras putniem, šeit mitinās arī leduslāči, ziemeļbrieži, polārlapsas un dažādi jūras zīdītāji. Lai aizsargātu gandrīz neskarto, trauslo Svalbāras vidi, divas trešdaļas no arhipelāga aizņem septiņi nacionālie parki un 23 dabas rezervāti. Apmēram 60% arhipelāga klāj ledāji, salas ir kalniem un fjordiem bagātas.

Svalbārai un Jana Majena salai ir piešķirts kopīgs ISO 3166-1 alfa-2 kods "SJ". Abas teritorijas pārvalda Norvēģija, kaut gan tās šķir vairāk nekā 950 km (510 jūras jūdzes) un tām ir atšķirīgās administratīvās formas.

Arktisko ekspedīciju rezultātā kontinentālajā Eiropā izplatījās ziņas par milzīgajiem vaļu un valzirgu bariem Svalbāras apkārtnē. 1604. gadā britu valzirgu mednieku kuģis pietauvojās Lāču salā, uzsākot regulāras medības arhipelāgā. No 1611. gada uz arhipelāgu sāka doties arī citu valstu mednieku ekspedīcijas, un tas kļuva par polāro vaļu mednieku bāzi. Dažādu valstu mednieku grupas apmetās atsevišķās vietās, neiztika arī bez konkurentu apzagšanas un savstarpējas karošanas, sargājot savu nomedīto daļu. Smerenburga bija viena no pirmajām lielajām apmetnēm, ko 1619. gadā nodibināja holandieši. Mazākas apmetnes bija arī britiem, dāņiem un frančiem. Sākotnēji šīs apmetnes tika izmantotas pārsvarā vasarās, bet kopš 17. gadsimta 30. gadiem atsevišķas mednieku grupas sāka Svalbārā arī pārziemot, lai pasargātu apmetnes no izpostīšanas. Mednieku sadursmes radīja arī starptautiskus politiskus konfliktus par vaļu medību tiesībām starp Angliju, Holandi, Franciju un Dāniju. Briti, kuri pirmie uzsāka vaļu medības Svalbāras ūdeņos, uzskatīja, ka viņiem uz to pienākas ekskluzīvas tiesības. Dāņi piesauca brīvās jūras principu, bet karalis Kristiāns IV uzskatīja, ka Dānijai—Norvēģijai pieder visa Norvēģu jūra, jo tā atrodas vecnorvēģu nodokļu iekasēšanas zonā. 1614. gadā angļi un nīderlandieši sadalīja ietekmes zonas, lai izvairītos no savstarpējiem incidentiem. 1615. gadā Anglija izteica piedāvājumu pārpirkt Dānijas—Norvēģijas tiesības, kas tika noraidīts. Tajā pašā gadā Dānija—Norvēģija uz arhipelāgu nosūtīja trīs karakuģus nodokļu iekasēšanai no angļiem un nīderlandiešiem, kuri atteicās maksāt. Konflikts nonāca strupceļā, jo gan Anglija, gan Dānija—Norvēģija pieprasīja suverenitāti, bet Francija, Nīderlande un Spānija vēlējās to paturēt kā brīvo zonu. Pēc dažiem gadiem angļu vaļu medību kompānija piedzīvoja finansiālas problēmas, kas ļāva savas pozīcijas nostiprināt nīderlandiešiem. No 17. gadsimta 30. gadiem situācija nostabilizējās, un starpvalstu mednieku sadursmju skaits samazinājās. Vaļu medīšana Svalbārā turpinājās līdz 19. gadsimta 20. gadiem, līdz mednieki vaļu trūkuma dēļ devās uz citām Arktikas vietām, bet Svalbāra palika de facto terra nulis.

Vaļu medību uzplaukuma laikā arhipelāgā pastāvīgi uzturējās pomori, kuri medīja polārlapsas, leduslāčus un ziemeļbriežus. Pomori cēla guļbaļķu mājiņas no līdzatvestiem materiāliem, viņu apmetņu tuvumā bieži bija uzslieti lieli pareizticīgo krusti. Divi šādi krusti vēl ir saglabājušies Ziemeļaustrumu Zemē. Pomori Svalbāru pameta 19. gadsimta sākumā, pārceļoties uz jaunām medību vietām Sibīrijā. Pēdējais Svalbāras pomors Ivans Starostins, kurš arhipelāgā pavadījis 39 gadus, miris 1826. gadā un apglabāts vietā, kur atradusies viņa būda. Šī vieta nosaukta par Starostina ragu.

Norvēģi par medību iespējām Svalbārā uzzināja 18. gadsimta beigās, kad Finmarkas tirdzniecības vietās pomori tirgoja lapsādas un lāčādas. Ap 1795. gadu Svalbārā ieradās pirmā norvēģu mednieku grupa no Hammerfestas, kas nolīga četrus krievus medību prakses ierādīšanai. Norvēģiem primārais medījums līdz 1892. gadam bija valzirgi. Sākot ar 1892. gadu, par galveno medījumu kļuva lapsas un lāči, meklētas tika arī putnu olas un dūnas. Arvien biežāk mednieki izvēlējās palikt arhipelāgā visu gadu. Laika posmā no 1892. gada līdz arhipelāga evakuācijai 1941. gadā medībās bija iesaistīti gandrīz 400 cilvēku, no kuriem 6% bija sievietes.

Pēc leduslāču medību aizlieguma 1973. gadā (medīt ziemeļbriežus aizliedza jau 1925. gadā) medības Svalbārā praktiski tika izbeigtas.

 
Ģeogrāfiskā karte - Svalbāra (Svalbard)
Ģeogrāfiskā karte
svalbard_map.jpg
1574x2225
water.iopan.gda.pl
svalbard_map_crop.jp...
1025x1407
www.jbiggs.com
spitzbergen-svalbard...
700x738
www.planetware.com
forsidekart-6..jpg
601x609
cruise-handbook.npol...
svalbard.jpg
504x631
arcticportal.org
286px-Norway_Svalbar...
286x400
upload.wikimedia.org
dsc_6565.jpg
300x305
fundreams.files.word...
map1.jpg
310x288
www.wideview.it
280px-Spitsbergen_la...
280x277
upload.wikimedia.org
Zeme (teritorija) - Svalbāra un Jana Majena sala


Valūta / Valoda  
ISO Valoda
RU Krievu valoda (Russian language)
NO Norvēģu valoda (Norwegian language)
Apkaime (pilsēta) - Zeme (teritorija)  
Administrative Subdivision
Zeme, State, Reģions,...